Lauku un pilsētu kadri 
28.06.2014. Vienīgā saulainā.
Pirmā noturīgi siltā un saulainā diena laukos. Gozējos omulībā, pavirši lasot dzeltenās preses drumstalas. Ir parādījušies odi un dunduri, un izmēģina savu nekaunību uz manas siltās ādas.
Pārdroši ielaidos upē – dziļš, auksts, asa straume, taču man tas nieks – gan izbridu seklākās (līdz ceļgaliem), gan dziļākās (līdz vēderam) vietas, meklēdama Gaujas dārgumus. Atradu vienu nesaplēstu, upes radībām apaugušu alus pudeli, šņabja pudeles kakliņu un kārtējo sena šķīvja lausku – balts porcelāns, kas nu apzaļojis. Atnesu vairākus upes gliemju perlamutra vākus un lielo dārgumu, ko saucu par Gaujas dzintaru – baltus kā stikls akmentiņus. Tas viss Saulītei – lai pasmaržo, aptausta, uz lievenīša sēdēdama, jo līdz upei viņai aiziet grūti.
Šodienas aktivitāšu kontā 1 atrisināta sudoku mīkla, trešdaļa puļdobes izravēta (vakarā tai piebiedrojās otrā trešdaļa), pirmoreiz lietots sauļošanās krēms, vairākreiz peldēts/izstaigāts pa upi, āra puķes aplietas, n-tie trauki nomazgāti, pusdienu un ciemiņu galds klāts, sarunu kamoli tīti un 5 nikni odi projām dzīti.
Noskatījos DVD „In Good Company” 2004. Redzēta filma, bet beigas tāpat nevarēju atcerēties; kaifs, protams, skatīties angliski – sasprindzina svešvalodu maņas! Ļoti laba aktierspēle, interesanti CD pielikumi par filmēšanas gaitu un, protams – mūzika!
1.07.2014. Otrdiena – pierasti lietainā.
Par spīti visām naivi-pozitīvajām prognozēm, šodien turpina līt, līņāt, smidzināt, bet debesjums kā pelēka vadmalas sega. Ek, slapjonis nobremzējis puķu dobes ravēšanas projektu, bet vakar radu atvestās samtenes nevar vien sagaidīt savu iepekošanos zemē!
Nē, man jau nekas nekait – kā jau ik rītu (laikā no 10 līdz 11-iem), kad modusies, eju iegremdēties Gaujā.
Šorīt tajā brīdī lija, gluži kā vakar vēlu vakarā, kad maza migla rāpoja pār pļavu un vāliem vēlā pār upes muguru. Ielīšana upē man kā rituāls, bez kura atpūta laukos nebūtu iedomājama – lai arī cik auksts un straume, sakožu zobus, ievelku elpu un lienu tik ūdenī iekšā! (Vecmāmiņa gan par šo faktu mēmās šausmās, bet man patīk sajusties stiprai, norūdītai, veselīgai.) Tā ir burvīga sajūta, kad izlien no ūdens – ķermenis aukstāks kā gaiss, un tāpēc arī mānīga sajūta, ka ārā ir silti.
Katru dienu ieraugu vai sadzirdu iepriekš nesastaptus putnus. Vakar grieza grieze, attāli dzirdama gatera dūkšana, nerima kārtējā dzeguze, pa kādai vardei arī pagadījās, bet visducinošākie bija šāvieni kā no lielgabala pārgaujā. Ar vecmāmiņu smējāmies, ka lielie starplaiki šāvienu starpā tikvien tāpēc, ka ilgi jāpielādē un „karavīri noguruši”.
Vakar uzrakstīju 17 pastkartes nosūtīšanai LV (bija jāizliek istabā uz galda žāvēties, jo pievilkās vakara valgmes), šodien tām piepulcināju vēl 5 mājās un 6 pastā (vairāk skaidras naudas līdzi, un vispār, nebija, bet pasta kantorī ar kartēm nav iespējams norēķināties!), kas ceļos uz LV, SW, DE, USA, UK, Portugāli. Jā, ko gan citu tik lietainā dienā darīt!
He, pastā, kamēr pārrēķinājām no Ls uz Eiro un atpakaļ – jo vecās markas pastiem kā pirmās jāizpārdod – mani apšmauca, bet vēlāk it kā kompensēja; tā kā pati arī rēķinos samežģījos, man nav ne jausmas – paliku apšmaukta vai arī pastniece sev iegrieza!
Vecmāmiņa un viņas brālēns kopīgi izkurināja krāsnis. Brālēna sieva izcepusi gardākās vafeles visumā (no 20 olām). Radi atveduši kaudzi „zāles” (zaļumu), sakņu – nu tik pēcpusdienā būs mizošana un cepšana.
Vakar noskatījos kārtējo „humpalās pirktās” filmas CD „Fried Green Tomatoes At The WhistleStop Cafe” 1991. Kā parasti – ģeniāls mūzika filmas beigu titros! Šo filmu gan iepriekš nebiju redzējusi – krāsaina, smeķīga, sāpīgi-smeldzīga, īstas dzīves kadru pilna. Iesaku noskatīties kino-mīļiem.
bungotajas dienasgramata 