BUNGOTĀJAS dienasgrāmatas vēsture – 323., 324., 325., 326.diena.

323., 324., 325., 326.

Posted on November 7, 2013 http://katriina.blog.com/?m=20131107

3.nov.2013. svētdiena

Mana dzimšanas diena, bet nejutos ne kā īpašāk, savādāk. Bija mazi mulsumi, ieklausīšanās dabā un sevī; zīmēšana=skicēšana blociņā garīgās lekcijas laikā.

Pēc lekcijas gan man tika jauki pārsteigumi, jo draudzes savējie noreaģēja operatīvi un tā es tiku pie 5 īpašām fotogrāfijām un muciņas monētu, kas palīdzēja nākamajā dienā īstenot mazo sapnīti nr.2 – nopirkt stāvlampu, kāda man nekad nav bijusi – dizaina un praktisks objekts, kas izkrāso ikdienu.

Rīgā mani pieveda tieši pie DEPO un es priecīgi varēju izvēlēties griestu lampu, ko, kā vēlāk liecināja fakti, man uzdāvināja=sponsorēja vecmāmiņa. Pie viņas ierados, kā neplānots fakts – ar rozi un kūciņām.

Kad plkst.20:42 izkustējās vilciens Rīga – Lielvārde, nekas vēl neliecināja, ka trešdaļceļu veicis, tas bremzēs, bet nepaspēs… un cilvēks būs sabraukts. Rumbulā nostāvējām 40 min., kamēr sagaidījām policiju. Mājās biju ap vienpadsmitiem.

Māmiņa bērniņu pabaroja. Bērniņš, ko? Laikam jau drīz (vai ne tik drīz) devās uz čuču.

4.nov.2013. pirmdiena.

Bērni un kolēģi mani apbēra ar saldumiem. Patrāpījās arī tēja, citrons, ingvers (pē, man negaršo!), sveces un cepīši. Tīna iedāvāja sveci, kas uzvedas pārdabiski, jo sekundes simtdaļu pēc aizdegšanas maina krāsu savā, laikam baterijas diktētā mehānisma scenārija ietekmē. (Nedrīkstot izdedzināt līdz apakšai! Kas būs – sprāgs?!!)

Pat direktors atrada mani skolas labirintos, lai man tiek kāda šokolāde, ko klusiņām čāpstināt zem spilvena!

  • Pēs stresaini-aizņemtas darbdienas, produktīvs, vērtīgs VIA mēģis, kurā 1 soliste 1.reiz tika pielikta dziedāt pie mikrofona, bet mēs, instrumentālisti, mācījāmies jaunu dziesmu uz vietas.
  • Bija daudz kļūdu gan man, gan šiem – normāls mēģis, tā teikt! Kaut kā pa pus nedēļu visi ritmi un melodijas no prāta un locekļiem ikrituši – jutāmies dažbrīd kā izklaidīgi āpši!
  • Kārtējais obloms bija momentā, kad Kārlis man kaut ko teica un dīvaini uz mani paskatījās – es apstājos, jo domāju, ka esmu kaut ko šķērsām nospēlējusi, bet šis smej – gribējis tikai lai es pasmaidu! Nu, jā, man jau skaidrs – man bija uzlikusies kārtējā iespringuša bundzinieka koncentrēšanās akmenscietā grimase!!!

Pēc mēģa tesos uz māju, pārvilku klōzītes un pēdējā brīdī ielecu mašīnā, kas mūs, 5 koncertmīļus, aizvizināja uz Rīdziņu, kur uzstājās briti HURTS – talantīgie puikas no Mančesteras.

Image

Pēc ievad-ruma ar ar coca-colu devāmies aplūkot iesildītājus. Negribēju tusēt barā, tāpēc meklēju kādu vietu, no kuras arī tādi īsie, kā es, var ko redzēt. Nē, ja neskaita skatuves priekšplānu, nekādu izredžu! Bīdījos labajā flangā, kur nebija tik piebāzts. Ilgi ar sevi runājos, līdz sadūšojos sākt komunicēšanos ar priekšā, pirmajā rindā stāvošajiem. Otrais mēģinājums izrādījās veiksmīgs – man izbrīvēja vietu priekšā, no kurienes redzēju fotogrāfus, skatuvi un vēlāk pašus Hurts.Theo  ļoti bieži pagājās arī uz mūsu pusi.

Redzēju, dzirdēju, patika, bet – neaizkustināja. Tajā brīdī man tapa skaidrs, ka lielāku katarsi kā MIKAs koncī man vēl nav nācies sasniegt! Bet HURTS ir jāklausās mājās, austiņās vai Positivus festivālā, nevis arēnā. Nē, es nebiju ne sajūsmā, ne aplaimota – it kā visi sajūtu vārti man šajā vakarā būtu bijuši ciet. Dīvaini… patiešām. Mani nepaņēma, lai arī. protams, patika.

5.nov.otrdiena.

Image

Kas tur pa dienu bija, īsti neatminu… ak, jā – meistars ieskrēja pēcpusdienā noraut vairākus grīddēļus, lai likvidētunepatīkamo pacēlumu istabsvidā.

  • Pamācījos bungu spēli. Nekā spīdoši negāja, jo tas bīts, kas jāiemācās, negāja iekšā.
  • Vakarā ģitāristu studijas mēģis – gatavojam 2 taut.dziesmas Valsts svētku koncim.

Pēc mēģa man bija apoitments ar elektriķi – pielika griestlampu, ieborēja 2 skrūves un sastellēja stāvlampu.

Salīmēju iztrūkstošās grīdlīstes vietā salauzto bungu kociņu derīgās daļas – savdabīgs dizains, pārvēršot defektu efektā.

6.nov.trešdiena.

  • ImageAr VIA centīgi nomēģinājām pusotru stundu. Abas solistes pie mikrofoniem izdziedāja vairākkārt 2 dziesmas, tad viņas palaidām, bet paši sākām mēģināt savus 2 gabalus – imrovizēt Cantalope Island un Primus dziesmu, vienam no čaļiem beidzot riskējot to dziedāt. Tā kā nebija mikrofona statīva, nācās improvizēt un iedarbināt konstruētāja domāšanu. Iestiprinājām mikriķi plaukta atvilknes caurumā, bet dziedāt bija pagrūti – neērta stāvēšana. Šoreiz arī nogāzām kalnus! Mēģinājām, kamēr rokas sāk sāpēt. Vēl daudz kļūdu un pieslīpējumu katram, bet – bija labi.

Paspēlēju mazu laiciņu vēl un tad steidzos uz nākamo punktu, kurā man kāds pienākums – Ķeguma bibliotēkā dzejas vakars, kurā arī man savi 3 dzejoļi jāprezentē. Paspēju. Prieks bija klausīties Kārļa mammas flautas spēli. Noslēgumā tiku pie 3 baltām un 1 rozā puķes, tēj-kafij-pīrāgošanās un radošām sarunām ar senioru ansambļa solistu. Redz, bibliotēkas 2.stāvu varētu vizuāli pārvērst=uzlabot, lai tas izskatītos pēc salona – prātā nāk jūgendstila motīvi. Redzēs vai mūsu domas un idejas paliks tikai gaisā lidināmies, vai arī reiz materializēsies.

Kad tiku mājās, devos iepirkties. Kaķis, uzticīgi kā suņuks, klusi mina manās pēdās līdz bodes slieksnim; sagaidīja un neatkāpās pat tad, kad devos uz tankštelli pēc piķa, lai nākamajā dienā samaksātu par pēdējā laika gastronomiskajām izvirtībām dzimenes u.c.sakarā.

Ātri izdomāju, ka vēl jāsatiekas ar perfektā kaimiņa feino sievu, pirms viņa ar bērniem arī pārceļas uz dzīvi UK. Vīns, siļķu salāti, karstas vafeles un jaukas sarunas.

Nācās glābt iepriekšējā dienā nodarīto skādi vannas istabas plauktiņam, kad tam nomaucu veco ādu; nokrāsoju ar sienas krāsu. Kāda reakcija sekos – nav ne jausmas! Vispār – garām un bezgaumīgi, bet – vismaz tīrs. Taču, ja palaiž apkārt skatu – zirnekļu tīkli, putekļi, vecs tas un šis… nu, kā lai ielaiž mājās ciemiņus piektdien, ja te tāds bardaks?

Saražoju, palabojot virsrakstus, temat.plānus un nosūtīju vadībai. Zinu, tāpat ir vēlu, bet negribas, lai man izsaka brīdinājumu un “sauc uz paklāja”; pāršuvu pogas jaunajai blūzei, izgludināju, iegāju vannā, paniekojos pa i-netu. Plkst 5-os no rīta iemigu, bet 7:40 jau cēlos augšā.

7.nov.2013. ceturtdiena

Atklāti sakot – miegtu ciet!

Facebook-ā šodien iešēroju bildi, kurā pierādījums mazu bērnu sirsnīgajam naivumam, jo virs manas bildītes=magnētiņa uzradies teksts “Zin visu”!
Varbūt pie vainas iešana čučēt 5-os no rīta vai arī peļpelēkā diena ārā, vai fotografēšanās ekstāze, bet nevaru un nevaru sākt nopietnus darbus, kaut gan tie sastājušies ap mani rindā un grūstās!
Pie tam, nupat 1 h garumā izvērtās akcija “visi-meklē-Tedija-pazudušo-riteņatslēdziņu”, kas beidzās ar mazu izmisumiņu un darbmācības skolotāja izpalīdzēšanu brutāli pārcērtot riteņatslēgas trosi.
Nu bars pašpietiekamu sīču, kas konfekš-dzimšansdienas-pēcpusdienas laimībā pabeidz gatavot Mārtiņdienas maskas, spēlējas, dejo, trokšņo un nav izslaukāmi no klases!
Puikas pieprasīja dziesmu “Wake Me Up” un, kad tā tika uzlikta, izgaisa; meičas gribēja MIKAs “Love Today”. Es pirms tam klausījos Astro’n’out (Official) songus. “Jūs jau varat slēgt savu dziesmu, jo mēs jau tinamies!” – tāda frāze nupat mani aplaimoja! BEIDZOT!!! (Bet vakarnakt vannā es klausījos A-ha.)

Snaudu, līdz beidzot iemigu. Gribēju izmēģināt metodi – 15 min.cieša miega un enerģijas būšot kaudzēm!

Pēc 20 min.ienāca kolēģe un mani pamodināja ar ienākšanu! Samulsu, atzinos “noziegumā” un atžirgu!

  • Bungas  jāmācās ar metronomu! Mācījos… un nekas sakarīgs nesanāca…

Tām sekoja iešana mājās, lai sāktu pucēt un šmorēt… Rīt ballīte!

Ienāca draugs un uzrakstīja uz tāfeles pirmos elementāros darbus, lai rīt būtu ko iekost. Parunājām, nogurīgi pasēdējām, kamēr prāti un valoda sāka atslēgties.

Ir JĀDARA, bet enerģijas nulle!

Advertisements

BUNGOTĀJAS dienasgrāmatas vēsture – 322.diena.

322.

Posted on November 2, 2013

2.novembris 2013.

Vakar nekāda Rīgas braukšana neiznāca. Kā ap/pēc pieciem pārnācu, tā aiz noguruma lūzu nost. Paēšana, migšana ciet, i-nets un diena jau galā. Jā pāris labas filmas pa TV noskatījos gan; ļoti sen nebiju ieskatījusies televizorā.

Šodien darbīga diena – pēc vēlajām brokastīm devāmies uz kapiņiem, jo rīt svecīšvakars. Kopām, rosījāmies, bet gaisā īsts, skarbs, lietains rudens. Taču sajūtas 100% pozitīvas – no darba darīšanas, no dzīvošanas vispār.

Uz klubiņa “13+1″ jeb ģitāristu studijas sanākšanu nevarēju ierasties laikus – kavēju 1 h.

Dubļaini ceļi, tumsa, lietus, bet es ar karti un lukturīti vienā rokā, kahonu un vīna pudeli otrā. Nekas, atradu, uz tausti un intuīciju paļaudamās.

Vakarēšana bija īsāka nekā citām reizēm, bet tīri jauka. Sākumā gan jutu spriedzi, mulsumu, kautrību, nedrošību, kas virmoja telpā. Ar laiku tā mazinājās, taču sirsnīgākās dziesmas un emocijas bija dziesmu vakaram noslēdzoties. Tad arī mana dzeja iederējās un skanēja tik emocionāli, ka skudriņas skrien! Arī kahona spēlē pamatīga ja ne izaugsme, tad stabilitāte un pārliecība gan! Šovakar pat dziedāju līdzi!

Mājās mani pārveda pēc 22-iem. Gardi ieņammāju mammītes gatavo vistiņu un steidzu gatavot vannu. Vannas putas, sveces, vannas sāls un mūzika – tāda recepte! Uz dullo uzliku mūziku un mans telefona pleijeris izvēlējās The Sound Poets, tad Beatles, bet noslēgumā Goran Gora.

12 h līdz piedzimšanai. Šis ir mans laiks. Un mulsums arī mans.Image

BUNGOTĀJAS dienasgrāmatas vēsture – 321.diena.

321.

November 1, 2013

1.novembris 2013.

Darbā ierados ap 10-iem. Nebija jau obligāti jāierodas, jo šodien un rīt metodiskā diena, bet – man, kā jau parasti, ģēlas! Vispār iešana uz darbu bija mērķtiecīgi plānota – jāpieliek sevi darīt to un to, kas nepadarīts.

Daudz gan līdz pusdienlaikam nepaveicu; blogs arī nevērās vaļā. Enerģijas uzplūdā pēkšņi, dienai pa vidam, aizdevos mājās, lai pabeigtu šūt plānajam aizkaram cilpiņas. Izdarīju. Izskaloju veļas mašīnā, lai piekārtu. Bet veļasmašīna Helovīnos pārtapa par veļasmonstru un sāka lauzt virtuves iekārtu, plēst traukus, jo tās drebēšana, lēkāšana un ritmiski-skaļā uzvedība iedzina mani ārprātā. Nu, moins – kā tā var! Turēju mašīnu, turēju virtuves virsmu, ķēru dreboši-krītošos traukus, kastes, krāsniņu… Pēc tam nolamāju veļasmonstru un draudēju ne tikai atslēgt no barošanas, bet arī piegriezt skrūvītes (kas, starp citu, tieši darāms šajā pārākās vibrācijas gadījumā).

Kad aizkars bija piekārts, secināju, ka nokares dēļ 1 cm apakšējā mala ir par garu… Ko darīt?! Da, neko īpašu – saņemties un atšūt īsāku (ko arī stundas laikā veicu)!

Tad ar mammīti apsēdāmies un , ārā pa skaisto logu veroties, iedzērām pirmo kafiju jaunajā istabā. Ek, skaisti, mājīgi, gaiši!

Pēc trijiem aizvilku sevi atpakaļ uz darbu, jo kompis un  musons palikuši ieslēgti, darbi nedarīti.

Nevajadzēja gan tik vēlu vazāties pa i-netu, jo tāpat nedarīju to, ko sākumā biju nolēmusi. Divas spēlītes, kaut kādi video – nu, ļaušanās laikazaglim. Nezinu, bija pēc 3 vai 4 naktī, kad pa īstam ieritinājos gultā. Bet cēlos 8:05, jo darbi jau klauvēja pie durvīm.

Kad daži mājas darbi apdarīti, dzinos uz darbu, lai-

1) uz galda jau uzklātu galdautu, novietotu šķīvjus un sveces – lai jau pirmdien mazāk jādara, jo stresiņš jau būs – dežūrēšana, sveicienu saņemšana, cienāšana, privātstundas, VIA mēģis un tad ātri uz Rīgu, kur mani un Gunu gaidīs HURTS;

2) izlabotu 2 burtnīcu kaudzītes un saliktu dažas aizkavējušās atzīmes;

3) mācītos un spēlētu bungas.

Tā, pus diena pagājusi un – darīts!

  • To, kā man šobrīd klājas ar

“Primus” gabalu var skatīt šeit http://youtu.be/N1bt2IVobj0

Bet, kā ar Rage Against The Machine “Killing In The Name”, nu, grūti, grūti … jo sarežģīti.

Pēc bungām plāns braukt uz Rīgu – dizaina idejas smelties, varbūt nopirkt jaunu lampu; redzēs!

16:43… nezinu,m kā ar to Rīgu…

P.S.No lielās bungošanas=vibrācijas, no plaukta nokrita glāze un skaļi saplīsa.

The Sound Poets

BUNGOTĀJAS dienasgrāmatas vēsture – Kā es gāju 24.10.2013.The Sound Poets klausīties

·      Posted on October 31, 2013

·         Publicēts arī

·         https://www.facebook.com/notes/katrina-rotgalve/k%C4%81-es-24102013-the-sound-poets-klaus%C4%ABties-g%C4%81ju/628233507235152

·         INTRO

·         Nepacietīgu aplausu bultas tiek raidītas gaisā, triektas ar nodomu – paātrināt The Sound Poets uzaušanu uz skatuves.

·         Gaidot grupas brīnumaino uznākšanu fonā skan dīvaina mūzika – atgādina kaut ko no Instrumentu vai Sigur Ros repertuāra. Manuprāt, tas ar nodomu darīts – lai pārāk sakarsušos, uzjundītos, iereibušos pieklusinātu, jo tāpat jau skaidrs – ies karsti, skaļi, gana koši un emocionāli.

·         Mājīga gaismiņa basbungas iekšpusē izceļ grupas nosaukumu un sagatavo lielajam notikumam, par gaidāmo pārsteigumu vēstot. Tauta turpina viļņoties, aplausiem metot pret skatuves malu te paisumu, te atkāpjoties bēgumā. Skaidrs, ka klausītājs nedomā atkāpties – viņš jau grib vēl!

·         VERSE I

·         Ja tā padomā, koncerts ir kā kulminācija, kā balva un rezultāts tapšanas un gaidīšanas procesam.

·         Ik CILVĒKS no The Sound Poets jutis, radījis, slīpējis, dzēsis, elpojis, sāpējis, dzimis, miris, atdzimis, domājis, klusējis, pārdomājis, izdomājis, aizdomājies, vēlu nācis mājās, bijis te un prom, pietrūcis savējiem, bijis kādam par daudz. Ik cilvēks no SPB (Smaragda Pilsētas Burvji – grupas sākotnējais nosaukums) smaidījis sevī un uz āru, vārtījies smieklos un mircis asarās, rakstījis, pierakstījis, nepaspējis, atzinis, pārrakstījis, svītrojis, spītējies, piekāpies, rūcis, atzinies un piedošanu lūdzis. Kādam plīsa stīgas, kādam – bungu plēves, kociņiem nometot tūkstošo skaidu. Cik kloķu grozīts, cik vadiņu sprausts un koferos tīts! Un vēl jau – plāni, ideju vētras, notis, pauzes, trokšņi, klusumi, sviestmaizes, kopīgi rīti un vakarēšanas, ēšanas un neēšanas, bet pāri un cauri it visam tas, kas nav nekur lēti, nav tāpat vien un par velti, bet citreiz un biežāk ziedots, dāvināts, dots un neatteikts.

·         CILVĒKS, kas otrpus skatuvei, tepat priekšā; cilvēks, kam SPB savs – viņš gaidījis, cerējis, ticējis, sāpējis, līdzi un līdzās dzīvojis, klausījies un meklējis, klausījies un atradis visu, ko SPB jau notīs un vārdos ir teicis; turpinājis gaidīt, ticies un nesaticies, lasījis pa kripatiņai, skatījies pa failiņam no visa, ko The Sound Poets bija virtualitātē sējis, nesavtīgi dalīdamies, laižot CILVĒKU sev tuvāk.

·         Un, kad nu CILVĒKS un CILVĒKS visu tik daudz darījuši, viņi, ejot kalniem pāri, nonāk pašā augšā, kur debesis un jūra satiekas; te, kur sākas TAVS STĀSTS, kas šodien, koncertā, ir mans, tavs un mūsu.

·         VERSE II

·         Koncerts sākas uz kārtējā aplausu viļņa, kuplajam The Sound Poets kolektīvam ierodoties un zibenīgi paķerot pa instrumentam. Viss ir pa minūtēm saplānots, norunāts, profesionāli uzskaņots un netīšām uz īsto podziņu piespiešanu noskaņots.

·         Publikas vienotajam spilgto indivīdu pūlim tiek dāvinātas jaunākās dziesmas. Kupls skanējums, pārsteidzošas aranžijas, dzīvā skaņa, patiesi smaidi un prieka dzirksteles.

·         Kad pirmā burvības migla pacēlusies līdz griestiem, klausītājs kā no jauna dzird vecās, labās dziesmas – brīžiem pat ar pūlēm tās jaunu skaņu, paužu, instrumentu pārpilnības un šķietamas improvizācijas dāsnumā atpazīdams.

·         Fotogrāfi tver tuvplānus, krāsas un līnijas, bet uzticamais klausītājs piesit ritmu, dzied līdzi, ļaujas kustībai un skatuves dekorāciju – spokaino koku – transa gaismām un maģijai.

·         Skatītājam tiek garda muzikālā ēdienkarte – kora „Kamēr” saskanīgās balsis, stīgu instrumentu arpēdžijas, īsto klavieru patiesā vienkāršība, bungu 16-daļu precizitāte, solista tiešais/tuvais kontakts ar publiku, pūtēju smeldze un noskaņa, ģitāru solo un grupas balsu daudzkrāsainība.

VERSE III

·         Laiks paskrien, kā bieži labos notikumos un piedzīvojumos lemts – pārāk ātri. Tautai ļauts dziedāt ne tikai līdzi, bet ilgā, uzticīgā solo=korī.

·         Laiks, kurā kā psihoterapeita profesionālā terapijas seansā klausītājs varēja atbrīvoties no sevis-sasaistītā, no sevis-kautrīgā, skandējot kā mantru „No sevis vairs nav bail” – ik mirklis no tā bijis zelta vērts!

·         The Sound Poets draudzīgi, vienkārši un cilvēcīgi uzrunājis gan to, kuram grupas skaņu dzeja ir jaunatklājums, gan to, kurš SPB šūpulim klāt stāvējis un bijis liecinieks pirmajiem, skanīgajiem sevis apliecinājumiem lielajai pasaulei.

·         Specefekti nenomāca grupas harizmu, nepārsātināja dziesmu vēstījumu, vien papildināja īstajā laikā un vietā ar kādu prožektora šķēlienu, spuldzīšu iemirdzēšanos, dūmu ložņāšanu un pietiekamu apgaismojumu tad, kad bija jāizceļ galvenais. Un galvenais dziesmā ir cilvēks. Cilvēks no The Sound Poets cilvēkam – klausītājam.

·         CHORUS

·         Es vēroju spēli, saspēli; prieka, draudzības un pateicības skatienus, atklātību, nebaidīšanos kļūdīties, situācijas=skatuves pilnīgu kontroli un pārvaldīšanu.

·         The Sound Poets kā viens rieksta kodols. Klausītājs – labas muzikālās gaumes apliecinātājs.

·          Kad kodols apliecinājis garīgo vērtību spēku, klausītājs ir uz īstā viļņa un rībina kājiņām, neatlaidīgi skandēdams „At-kār-tot!” un „Vēl vie-nu!”; saukdams, saukdams un prom nelaizdams.

·         Tauta sauca, The Spound Poets nāca! Atnāca un to īsto, labāko uz atvadām dāvināja; bet tad gan – gaismas dzisa.

·         

·         EPILOGUE

·         Lai labais beidzoties tomēr nebeigtos, ikvienam bija iespēja ne tikai iegādāties kvalitatīvas mūzikas ripulīti, bet arī tikt pie sarunām, jautājumu uzdošanas, autogrāfiem un fotografēšanās. Apsardze klusi un mierīgi kontrolēja situāciju, bet ne SPB kļuva lepni, ne klausītājs bezkaunīgs – visiem no gardā pēc-koncerta deserta tika!

·         

·         P.S. Arī es turp devos, klāt un iekšā biju, situ ritmu, baudīju saturu, runājos, smaidīju, mulsu un priecājos, un uz pēdējo vilcienu arīdzan paspēju!

·          

·         P.P.S. Stundas braucienā mājup zīmulis nebija jāpierunā – tas rakstīja raiti un mērķtiecīgi, ik emociju, domu telepātiski uztverdams un mazajās blociņa lapās iegravēdams. Tumsu šķēlu droši, jo manī skanēja The Sound Poets „no sevis vairs nav bail!”.

BUNGOTĀJAS DIENASGRĀMATA – kas un kāpēc, par sevi un vispār

Mācīties kaut ko jaunu nekad nav par vēlu! Es mācos spēlēt bungas! Un Tu?! (Protams, šajā blogā viss ir par un ap bungām, taču ne tikai, jo visa dzīve ir kas vairāk. Bet bez bungu spēles tā būtu mazāk garšīga, krāsaina un laimīga.)

                          Nedaudz par sevi

LV pilsone.

Bet bieži gribas prom, nu, kaut vai pāris reizes gadā!

Brīva domās un vārdos.

Naivi – pozitīva.

Sasaistīta pienākuma un laika važās, bet mācos izlauzties brīvībā.

Ir dažādas iemaņas, dotības, prasmes, bet līdz īstiem talantiem tālu.

Rakstu, lasu, klausos, skatos, brīnos.

Krītu galējībās no pilnīgas ekstraversijas raksturā uz nolīšanu intraversijā!

2012.gadu sāku ar jaunu domu un apņemšanos – iemācīties spēlēt bungas.

Jo patīk. Jo tas ir kaut kas sasodīti grūts. Jo gribu augt sajēgā, ritmā un sev pierādīt sevi!

Lai arī esmu “pie vietas”, neesmu sapratusi, kur ir mana īstā vieta dzīvē.

Jā, ir darbs izglītības sfērā.

Jā, ir aizraušanās – fotografēt, apmeklēt koncertus, piedziedāt, dzejot, dizainēt telpas, telšot, talkot, omulīgi vakarēt, pelst vasarā pa upes malu, ceļot.

Bet… vienīgais, ko zinu – nevaru nerakstīt. Tāpēc te dienasgrāmatojos. It kā lai sev atgādinātu, ka esmu. Visumā. Virtuālajā un reālajā.

                                                                                                KĀPĒC TE

Sāku blogu šeit, jo esošais http://katriina.blog.com/ pēdējā laikā ja nu ir lasāms, tad pārāk lēns un rediģēšanai nepakļaujas!