The Sound Poets

BUNGOTĀJAS dienasgrāmatas vēsture – Kā es gāju 24.10.2013.The Sound Poets klausīties

·      Posted on October 31, 2013

·         Publicēts arī

·         https://www.facebook.com/notes/katrina-rotgalve/k%C4%81-es-24102013-the-sound-poets-klaus%C4%ABties-g%C4%81ju/628233507235152

·         INTRO

·         Nepacietīgu aplausu bultas tiek raidītas gaisā, triektas ar nodomu – paātrināt The Sound Poets uzaušanu uz skatuves.

·         Gaidot grupas brīnumaino uznākšanu fonā skan dīvaina mūzika – atgādina kaut ko no Instrumentu vai Sigur Ros repertuāra. Manuprāt, tas ar nodomu darīts – lai pārāk sakarsušos, uzjundītos, iereibušos pieklusinātu, jo tāpat jau skaidrs – ies karsti, skaļi, gana koši un emocionāli.

·         Mājīga gaismiņa basbungas iekšpusē izceļ grupas nosaukumu un sagatavo lielajam notikumam, par gaidāmo pārsteigumu vēstot. Tauta turpina viļņoties, aplausiem metot pret skatuves malu te paisumu, te atkāpjoties bēgumā. Skaidrs, ka klausītājs nedomā atkāpties – viņš jau grib vēl!

·         VERSE I

·         Ja tā padomā, koncerts ir kā kulminācija, kā balva un rezultāts tapšanas un gaidīšanas procesam.

·         Ik CILVĒKS no The Sound Poets jutis, radījis, slīpējis, dzēsis, elpojis, sāpējis, dzimis, miris, atdzimis, domājis, klusējis, pārdomājis, izdomājis, aizdomājies, vēlu nācis mājās, bijis te un prom, pietrūcis savējiem, bijis kādam par daudz. Ik cilvēks no SPB (Smaragda Pilsētas Burvji – grupas sākotnējais nosaukums) smaidījis sevī un uz āru, vārtījies smieklos un mircis asarās, rakstījis, pierakstījis, nepaspējis, atzinis, pārrakstījis, svītrojis, spītējies, piekāpies, rūcis, atzinies un piedošanu lūdzis. Kādam plīsa stīgas, kādam – bungu plēves, kociņiem nometot tūkstošo skaidu. Cik kloķu grozīts, cik vadiņu sprausts un koferos tīts! Un vēl jau – plāni, ideju vētras, notis, pauzes, trokšņi, klusumi, sviestmaizes, kopīgi rīti un vakarēšanas, ēšanas un neēšanas, bet pāri un cauri it visam tas, kas nav nekur lēti, nav tāpat vien un par velti, bet citreiz un biežāk ziedots, dāvināts, dots un neatteikts.

·         CILVĒKS, kas otrpus skatuvei, tepat priekšā; cilvēks, kam SPB savs – viņš gaidījis, cerējis, ticējis, sāpējis, līdzi un līdzās dzīvojis, klausījies un meklējis, klausījies un atradis visu, ko SPB jau notīs un vārdos ir teicis; turpinājis gaidīt, ticies un nesaticies, lasījis pa kripatiņai, skatījies pa failiņam no visa, ko The Sound Poets bija virtualitātē sējis, nesavtīgi dalīdamies, laižot CILVĒKU sev tuvāk.

·         Un, kad nu CILVĒKS un CILVĒKS visu tik daudz darījuši, viņi, ejot kalniem pāri, nonāk pašā augšā, kur debesis un jūra satiekas; te, kur sākas TAVS STĀSTS, kas šodien, koncertā, ir mans, tavs un mūsu.

·         VERSE II

·         Koncerts sākas uz kārtējā aplausu viļņa, kuplajam The Sound Poets kolektīvam ierodoties un zibenīgi paķerot pa instrumentam. Viss ir pa minūtēm saplānots, norunāts, profesionāli uzskaņots un netīšām uz īsto podziņu piespiešanu noskaņots.

·         Publikas vienotajam spilgto indivīdu pūlim tiek dāvinātas jaunākās dziesmas. Kupls skanējums, pārsteidzošas aranžijas, dzīvā skaņa, patiesi smaidi un prieka dzirksteles.

·         Kad pirmā burvības migla pacēlusies līdz griestiem, klausītājs kā no jauna dzird vecās, labās dziesmas – brīžiem pat ar pūlēm tās jaunu skaņu, paužu, instrumentu pārpilnības un šķietamas improvizācijas dāsnumā atpazīdams.

·         Fotogrāfi tver tuvplānus, krāsas un līnijas, bet uzticamais klausītājs piesit ritmu, dzied līdzi, ļaujas kustībai un skatuves dekorāciju – spokaino koku – transa gaismām un maģijai.

·         Skatītājam tiek garda muzikālā ēdienkarte – kora „Kamēr” saskanīgās balsis, stīgu instrumentu arpēdžijas, īsto klavieru patiesā vienkāršība, bungu 16-daļu precizitāte, solista tiešais/tuvais kontakts ar publiku, pūtēju smeldze un noskaņa, ģitāru solo un grupas balsu daudzkrāsainība.

VERSE III

·         Laiks paskrien, kā bieži labos notikumos un piedzīvojumos lemts – pārāk ātri. Tautai ļauts dziedāt ne tikai līdzi, bet ilgā, uzticīgā solo=korī.

·         Laiks, kurā kā psihoterapeita profesionālā terapijas seansā klausītājs varēja atbrīvoties no sevis-sasaistītā, no sevis-kautrīgā, skandējot kā mantru „No sevis vairs nav bail” – ik mirklis no tā bijis zelta vērts!

·         The Sound Poets draudzīgi, vienkārši un cilvēcīgi uzrunājis gan to, kuram grupas skaņu dzeja ir jaunatklājums, gan to, kurš SPB šūpulim klāt stāvējis un bijis liecinieks pirmajiem, skanīgajiem sevis apliecinājumiem lielajai pasaulei.

·         Specefekti nenomāca grupas harizmu, nepārsātināja dziesmu vēstījumu, vien papildināja īstajā laikā un vietā ar kādu prožektora šķēlienu, spuldzīšu iemirdzēšanos, dūmu ložņāšanu un pietiekamu apgaismojumu tad, kad bija jāizceļ galvenais. Un galvenais dziesmā ir cilvēks. Cilvēks no The Sound Poets cilvēkam – klausītājam.

·         CHORUS

·         Es vēroju spēli, saspēli; prieka, draudzības un pateicības skatienus, atklātību, nebaidīšanos kļūdīties, situācijas=skatuves pilnīgu kontroli un pārvaldīšanu.

·         The Sound Poets kā viens rieksta kodols. Klausītājs – labas muzikālās gaumes apliecinātājs.

·          Kad kodols apliecinājis garīgo vērtību spēku, klausītājs ir uz īstā viļņa un rībina kājiņām, neatlaidīgi skandēdams „At-kār-tot!” un „Vēl vie-nu!”; saukdams, saukdams un prom nelaizdams.

·         Tauta sauca, The Spound Poets nāca! Atnāca un to īsto, labāko uz atvadām dāvināja; bet tad gan – gaismas dzisa.

·         

·         EPILOGUE

·         Lai labais beidzoties tomēr nebeigtos, ikvienam bija iespēja ne tikai iegādāties kvalitatīvas mūzikas ripulīti, bet arī tikt pie sarunām, jautājumu uzdošanas, autogrāfiem un fotografēšanās. Apsardze klusi un mierīgi kontrolēja situāciju, bet ne SPB kļuva lepni, ne klausītājs bezkaunīgs – visiem no gardā pēc-koncerta deserta tika!

·         

·         P.S. Arī es turp devos, klāt un iekšā biju, situ ritmu, baudīju saturu, runājos, smaidīju, mulsu un priecājos, un uz pēdējo vilcienu arīdzan paspēju!

·          

·         P.P.S. Stundas braucienā mājup zīmulis nebija jāpierunā – tas rakstīja raiti un mērķtiecīgi, ik emociju, domu telepātiski uztverdams un mazajās blociņa lapās iegravēdams. Tumsu šķēlu droši, jo manī skanēja The Sound Poets „no sevis vairs nav bail!”.

Advertisements