4.07.2014. Piektdiena.
Klausos 30 STM CD „This Is War”, virpinot atmiņā kuplo notikumu saišķi.
Paskrējušas 3 jaukas dienas, no kurām piedzīvota 3.saulainā un 4.pussaulainā diena, bet viscaur lietus un lietus. Ir bijušas jaukas pasēdēšanas, pastaigas un sarunas ar papu, taču vērtīgākais – mūsu kopīgais darbs.
IR KATRAM ROKA JĀPIELIEK, LAI LIELAIS DARBS UZ PRIEKŠU TIEK
Palīdzēju sētas stabu nostiprināšanā, stiepjot pa 3 akmeņiem priekš katra staba; iemācījos noteikt, kurš dēlis taisns, kurš līks, nesu to galus nozāģēt taisnākus; turēju dēļus, līmeņoju (tas, protams, nieks, ja saimniecībā līmeņrādis!), kamēr tētis skrūvēja klāt; uzķēru, kas un kā, un ar slīpmašīnu slīpēju gan stabus, gan dēļus, kad tie visi jau bija pārvērtušies par glaunu, dekoratīvu sētu.
Feini, ka tētis iedeva speciālās brilles – dzeltenie stikli ne tikai aizsargāja acis no skaidām un putekļiem, bet arī palīdzēja acīm visu redzēt asāk, skaidrāk; pie tam – visa pasaule košākās, siltākās, nereālākās krāsās – kaifoju slīpējot, kā zālīti sapīpējusies!
Tā kā slīpmašīna kaut kāds ķīnīzeru sū…, bija jāuzmanās un ik pa laikam tā jāatpūtina, lai nepārdegtu. Šajā sakarībā paps mani izjokoja – pēkšņi atslēdza man strāvu, izraujot kontaktdakšu no galvenā pagarinātāja. He, atkodu uzreiz, pasmējāmies, paatpūtos un slīpēju tālāk. Kad pēc kārtējās mašīnītes atpūtināšanas tā neieslēdzās, domāju, ka mani atkal nes cauri, bet, nē – izrādījās, ka 1 no 4 pagarinātāju kontaktiem atkontaktējies/izrāvies laukā.
Ar tēti veidojām mājasvārda plāksni – uzlīmējām trafaretu (tam bija speciāls nosaukums, kas sākas ar burtu „p”, ja nemaldos, bet es aizmirsu, kāds!). Kad uzpūstā krāsa nošuva un līmplēve tika noņemta, izrādījās, ka krāsa drusku aizgājusi pa koka šķiedru, iesūkusies un visi burti tādi adataini. Tētis iedeva man nazīti, parādīja, ka jāiegriež 2 mazas paralēlas līnijas un jānoņem nederīgais koka slānītis prom. Nazītis ass, darba pieredze šajā jomā minimāla, bet spēka par daudz – šo faktoru ietekmē sanāca čakars – iegriezumi dziļi, pamatīgi, koka šķiedras slānis izgrebts, nevis nogriezts – grāvīši ap burtiem un to vidū līdzinājās nemākulīgai koktēlniecībai, bet – he, saies! Pat smuki, sevišķi no attāluma! Rājienu nedabūju – kopīgi paštaisīts ir paštaisīts un basta!
JAUTRAIS NOTIKUMS NR.1
PĪLES
Vienvakar, gana vēlu, kad gāju laukā pačurāt, bet drīz jau taisījāmies gulēt, sadzirdēju dīvainas skaņas – kā bars kaut kādu radību plunčājas ļoti skaļi ūdenī. Kas šie – bebri, pīles? Pasaucu papu paklausīties un viņu arī ieintriģēja nakts īpaši skaļie viesi mūsu teritorijā vai robežā ar kaimiņiem.
Iznācām pagalma vidū un pēkšņi tumsu caurskrēja kaut kas – tētis teica, ka pīle skrējusi, bet man šis radījums izskatījās pēc gaišbrūna suņa vai aļņa mazuļa, jo pīle jau neskrietu glīti iekšā pagalmā un pa taciņu uz Gauju prom. Viņa taču uzreiz varēja pa pļavu aiz kokiem vai pa otro pļavu pārlidot upes virzienā, kāpēc bija jāskrien caur pagalmu? Nē, esot skrejpīle, tētis teica. Bet tad piebilda, ka tie varot būt arī brieži vai aļņi. Es pastāvēju uz to, ka izklausījās pēc pīlēm, bet dzirdams bijis tikai viens „pēk”, ne vairāk, tāpēc sāku izvirzīt arī jaunas hipotēzes.
Intriga manāmi pieauga.
Lēnām (es naktskreklā, tētis ar mazu bateriju) zagāmies trokšņa virzienā, nesteidzīgi dodoties pa iebraucamo ceļu prom no mājām, bateriju spīdinot. Plunkšķi, kā kristu smagi ķermeņi, priecīga jezga pa ūdeni kā akvaparkā – nevarēja saprast, mūsu aizaugušajā grāvī, tuvākā kaimiņa grāvī vai tālākā kaimiņa pirtiņas dīķī? Tā kā neko nevarēja redzēt, bet spriedze pieauga, es paliku iepakaļus, bailēs saspicējusi ausis. Tētis aizgāja līdz ceļa vidum un pēc daža laika sprīža raiti nāca atpakaļ, čukstot, ka tur esot mežacūkas ar mazuļiem. Es gandrīz ņēmu kājas pār pleciem, bet tētis smējās – nē, pīles, pīles! Tad es arī sadzirdēju otro „pēk” un tam sekojošo „vau-vau”, jo mūsu nakts sarunas un lukturīša stars bija piesaistījos kaimiņu rotveilera uzmanību! Raiti tipināju mājup, jo suns žiperēja pa pļavu mūsu virzienā, sarkanām acīm gailot; negribējās dabūt papildrūcienu vai tam likumsakarīgi sekojošo „muktim-nu” atrakciju. Paps tikai pasmējās, jo suns nepārkāpa neredzamo pagalma robežu.
Nākamajā rītā, kaut kur ap pus 5 no rīta, pīļu kolonija jautrojās pretējās puses dīķī un Gaujā, skaļi plakšķinādama ar spārniem, ņurkodama ūdenī un pēkšķēdama.
Lūk, kā notiek, kad satiek pīles, kuru uzvedība izklausās pēc pietiekama lieluma zīdītāju ņemšanās pa ūdeņiem, bet cilvēki dabū savu adrenalīna dozējumu, ja vazājas ārā, kad nakts, un katra skaņa labāk dzirdama lielajā klusumā!
JAUTRAIS NOTIKUMS NR.2
KARTUPEĻI
Vēl mums bija ar papu viens jautrs, mazliet idiotisks pasākums. Kad lielais, 2 gadus krātais, ugunskurs beidzot ātrā tempā nodedzināts, paps pašpārliecināti ieraka vēl karstajos pelnos 6 normālus kartupeļus, lai izcepinās. Gaidījām, gaidījām, kad būs gatavi, un, kad viens no tiem bija izcepies, secinājām, ka pārējie IEcepušies, bet ne Izcepušies. Nekas, aprijām gatavo tupeni, bet pārējos ar nopietniem ģīmjiem sākām mizot, lai liktu pannā DAcepties! Vecmāmiņa mūs audzināja, lamāja par idiotiem un mēģināja visādi vest pie prāta – sak’, jūs esat traki, notīrīsiet, lai izmestu ārā, kad izmest laukā tos var jau arī nemizotus. Bet mums ar papu tik adrenalīns uzsists, ka ne atkāpties no cēlā nodoma, ne padoties, ka nemākam pelnos pat kartupeļus lāga aizcept, bet ārā mest – skāde. Turpinājām, sazvērnieciski samirkšķinoties, mizot, tad kopīgi griezām pannā iekšā un kopā arī cepām, maisījām, līdz visa māja smirdēja pēc piedeguma! Vecmāmiņai nu bija oficiāls pamats mūs atkārtoti nolamāt, bet mēs izlikāmies, ka viss ir vislabākajā kārtībā! Nākošās dienas brokastīs drošsirdīgi apēdām pašpiededzinātos kart’peļus, atgādinot, ka pats Mārtiņš Rītiņš, lai kā cenzdamies, tik izcilu recepti nesadomātu! Pēc tam vēl spriedām – kāda būs mūsu nākamā idiotiskā recepte, kurā galvenais princips – jo ilgāk un čakarīgāk, jo labāk!
RECEPTE
Idiotu kartupeļi
Neapdomīgi paņemt 6 palielus kartupeļus un ierušināt tos padzisuša ugunskura pelnos.
Izrušināt, ienest istabā, secināt, ka vēl nav gana gatavi un ierušināt pelnos atpakaļ.
Pēc nenoteikta laika tos ienest istabā atkārtoti (var ienest arī citā telpā, piem., virtuvē). Tātad – cept pelnos, bet līdz galam gan neizcept.
Nomizot (nopietnus ģīmjus rādot).
Nomazgāt (neklausoties mājiniekus, kas saka, ka rīt, kad tos kāds ceps, tie būs zili).
Sagriezt pannā (lai izslēgtu iespējamo nozilēšanu).
Cept sviestā, bieži maisot, bet tomēr viegli piededzinot.
Apkaisīt ar sāli un melnajiem pipariem pēc sajūtām.
Atstāt uz nakti nostāvēties pannā.
Nākošajā rītā uzsildīt atkārtoti.
Apēst, nesakarīgi murminot „kas-var-būt-gardāks-par-šo” garā, nepamatotā tīksmē, glaudot punci.
Labu apetīti, pacietīgais ēstgatavotāj!
————————————————————————————————————————————-
KAPU PADARĪŠANA
Vienrīt nācās celties 8-os no rīta (gulēt biju gājusi ap kādiem 5-iem, jo pamatīgi aizlasījos to krimiķi), lai paspētu puķu tirgū nopirkt lakstus, ko iestādīt kapiņos. He, domāju, ka baigi līdzēšu tantām un tas tāds nieks vien būs – iebliezīs zemē, kā sviestā, bet, nekā, skuķīt – bedres bija jārok lielākas, dziļākas, jo dziļumā jāieber līdzpaņemtais sūds, tad vēl jāklausa norādījumos – to puķīt’ pagriez pa labi, to pa kreisi u.t.t.! Visu procedūru sap…sa bērzu (8 m) garo sakņu mudžekļi. Onkul’s palīdzēja rakt ar savu lāpstu, jo es un mana līdzpaņemtā stādīšanas lāpstiņa nespēja vinnēt cīņu ar saknēm. Tante arī kasījās pa zemi, ložņāja, locījās, kaut gan es biju paņemta līdzi, lai visām trim cienījamā vecuma personām nebūtu jāmokās; pat mana ome pameta padomdevēja beņķi un, zemu locīdamās, lai pabikstītu manu darbību pareizā gultnē, gandrīz apkrita uz kapakmens!
CITAS AKTIVITĀTES
Pabeidzu lasīt krimiķi (Nele Noihausa „Sniegbaltītei jāmirst”), kas izrādījās aizraujošs līdz pēdējai lapaspusei.
Uzrakstīju un nosūtīju ciema pastā vēl 7 pastkartes uz Doičlandi (piepildot ciema pasta nodaļas gada limitu jau nu noteikti!).
Radi, ciemiņi, galdu klāšanas un novākšanas, trauku kalni, malkas nešana, pusdienu taisīšana – ikdienas scenārijs. Pa vidam veļas mazgāšana, iepirkšanās, mājas piekārtošana, sudoku minēšana, reta snaušana pēc pusdienām, matu mazgāšana upes ūdenī, pāris odu trenkāšana, mukšana no iršiem un putnu aprunāšana (kurš, kā dzied; kurš lido uz būri, kurš izrādās jumta korē vai pie pašas mājas, pa zālāju kukaiņus ķerdams).
Ieradās ikvasaras zāles pļāvēji – nogāza pirmās pļavas ap māju un atstāja kalst; vēlāk savāks ķīpās un aizvedīs pārdot. Stārķi pārdroši staigāja nopakaļus, rīdami kapātas vai apdullinātas vardes.
Radu tante mūs atkal aplaimoja ar izcilām vafelēm – slēpām skapī, lai nejauši ciemiņi neaprij, jo pašiem tā garšoja, ka devīgums tika sazvērnieciski nostumts malā, vismaz vafeļu jautājumā noteikti!
NATŪRA
Pārreiz redzējām varavīksni un ļoti bieži – izcili daiļus mākoņus.
Ūdens līmenis Gaujā krimināls, neraksturīgi augsts konkrētajam mēnesim. Katru dienu vismaz pa 2 lāgi gāju iegremdēties ūdenī, jo peldēšana būtu riskanta – kā atlaidīšu roku no lentera vai nokāpšu no tā pakāpiena, uz kura stāvot man ūdens pāri krūtīm vai līdz kaklam, tūdaļ mani sevī ieraus spēcīgā straume, ko nu rotā daudz mazu un lielāku, jautru atvaru virpulīšu! Ūdens auksts, aukstāks vai ļoooti auksts, bet tas mani neattur – katram ciemam jau vajag savu trako!
Vakar mani bija zvanījis A., lai atgādinātu, ka nu ir 2 nedēļu laikā tomēr jāpadara to, ko plānojām labu laiku iepriekš – jāuzraksta tai un tai dziesmai vārdi krievu valodā, jo, kad politiskie apstākļi būs uzlabojušies, dziesma un klips jālaiž vaļā!
Tāpēc arī tai naktī redzēju sapnī A., kur viņš aicina savas grupas jubilejas koncī mani pa vidu 1 dziesmu/improvizāciju nobliezt uz bungām. Vispār sapņi man šeit daudzšķautņaini, krāsaini, gari un interesanti.
Lai arī atvaļinājums vidū, tas nenozīmē, ka būs baigā vaļošanās – būs jāsaņemas un jāatsāk bungu treniņi, jāizdomā jauns bungu solo augusta svētkiem Karaļa Kalnā. Mani pie sevis ir izsaucis zobu ārsts. Visvaldis K. arī prasīja vienas dziesmas vārdus (jālatvisko). Jāsalabo manas istabas lamināta grīda, jāuztaisa kāds plaukts un jāiegādājas kāds skapis (vai jāuzprojektē un jāuzbūvē). Ir nepadarītais klases avīzes sakarā. Jāsaplāno 1.septembra diena. Jādodas pārsteigumbraucienā ar Fanu Reisu (30 STM koncis, ko tik ļoti gaidu, Igaunijā). Jāsakārto kompis – jāpārmet svarīgie faili uz jauno flešiņu, lai atbrīvotu vietu cietnī. Re, nekāda baigā atpūta!
P.S. Šodien blogam jauni iestatījumi vai arī nets velk par lēnu, bet bildes bloga ierakstam nebija iespējams pievienot, tāpēc fotoattēlu galerija atsevišķi – nākošajā ierakstā!
bungotajas dienasgramata 