Vērtīgākās dziesmas Supernovā 2016

9.02.2016.

Vakardienas LV Supernovas 2016 iespaidā vēlreiz noklausījos 6 atmiņā palikušāko grupu manām ausīm un sirdij vēlreiz testējamās dziesmas (feini klausīties Catalepsia; Samantai Tīnai arī spēcīga dziesma, bet Elektrofolk sakarā, lai arī iepriecina bungu skanējums, nepāriet līdzību saskatīšana ar pagājušā gada Eirovīzijā dzirdēto; Edvards Grieze arī pozitīvi pārsteidza, bet…).

Apstājos pie 2 visiespaidīgākajām un vērtīgākajām kompozīcijām – sāku austiņās (labā skaļumā) manu favorītdziesmu DUELI.

Ilgu laiku Ivo Grīsniņš Grīslis un Justs Sirmais cīnījās ar rezultātu – viennozīmīgu neizšķirts!

Lai arī TV klausoties, skatoties Justs bija daudzus gaismas gadus tālāk par pārējiem (izcili saņēmies, enerģētisks skanējums; balss spēks + dziesma tāda, ka gribas dejot), šovakar visas bombongas tiek Ivo Grīsniņš Grīslis, JO – Viļumu Ingars ir uzrakstījis tik izcilu dziesmu, kas mani šovakar ir pilnībā pārliecinājusi – pasaulei jādzird tieši šī dziesma !

Nesmejieties, patiešām! Es sūtu uz Eirovīziju Ivo! Un punkts. Es, vienkāršā balss no tautas, esmu izlēmusi un man viss ir skaidrs.

Žēl 2.pusfināla māksliniekus, jo es apzināti neiekļāvu viņus manā šīvakara klausām-dziesmu duelī (lai gan bonusiņu no nākošā raidījuma mūziķiem saņēma MyRadiantU).

Ivo dziesma mani pārliecināja ar tekstu, melodiju, izpildījumu, basbungas un minorīgajām notīm un citām muzikālajām fīčām, bet galvenokārt – ar noskaņu – gribas gan skumt, raudāt, dejot un domāt. Pie tam – neapnīk – var klausīties nepārtraukti un iekausēties dziesmas grūvā un vēstījumā. We are the light! #supernova #eirovizija #wearethelight

Dziesmas video te – We Are The Light Eurovision Song Contest Latvia 2016

latvia-2016-supernova-logo

Advertisements

My 2015 in review

I thought – nobody’s reading or visiting my site (cos I am writing so seldom), but there comes real statistics – cool, because some people are still finding my blog! Thank you, so I feel me really good.

The WordPress.com stats helper monkeys prepared a 2015 annual report for this blog.

Here’s an excerpt:

A San Francisco cable car holds 60 people. This blog was viewed about 600 times in 2015. If it were a cable car, it would take about 10 trips to carry that many people.

Click here to see the complete report.

kurmji lido

9.07.2015.L-ciems. Salijusi diena ar pērkona pieskārieniem.

Lai gan pēc  vakardienas šķūnīša kārtošanas akcijas un enerğiskās malkas skaldīšanas šodien jūtu neplānotu stīvumu kaulos, nācās nokāpt uz dziļo, auksto pagrabu pēc puķkāposta. Tad arī sastapos ar savu dienas pārsteigumu – mazu kurmīti uz apakšējā, septītā pakāpiena.

Tā kā sāku ar viņu sarunāties – sak’ , kā viņam klājas, kā šeit nokļuvis, vai nevajag palīdzību – novērojumi ieilga un izlēmu nofilmēt kurmīša video melnā samtkažociņa brīvības centienus. Pēc vizuālā tēla nospriedu, ka konkrētais Eiropas kurmju sugas eksemplārs varētu būt pusaudzis, un, tā kā mūsu sarunas vēl turpināsies, iedevu viņam cienīgu vārdu – Villibalds.

Rakās kurmīt’s, rakās… un nekur neierakās. Nav jau brīnums, cik zinu, visur apakšā, ja vien tur nav izlauzušās lielā bērza saknes, ir ciets betons.

Nesapratu, kā viņš še nokļuvis – vai nu caur pagraba logu ievēlies, bet tad viņam būtu jāpārvar pagarš ceļš un durvju apakšas niecīgā sprauga, vai arī nokritis gar/pār pagraba slīpajām, pirmajām durvīm…, jo no apakšas te īsti izrakties nevar.

Parunājos, apspriedos ar konsīliju (kaķi un vecmammu; starp citu, kaķi kurmjus neēdot; vecmammas arī nē!) un nolēmu sākt nelūgtas palīdzības akciju – aiznest viņu uz kādu pļavas svaigāko kurmjrakumu, varbūt pat paša rakto.

Raku, kašājos, bet visur zeme par sausu. Uz vienu rakumu, kuru man izdevās labi uzirdināt un dziļāk parakt, uzmanīgi, ar rokām nepieskaroties nogādāju kurmēnu un noliku tajā. Nekas nenotika, viņam acīm redzami tur nekas neizdevās un nepatika.

Samulsu un transportēju Villibaldu atpakaļ, kur atradusi – pat izraku dziļāku bedrīti, uzirdināju. Viņš taustījās ar snuķi, taustījās, bet es skrēju nokāst pārvārītos puķkāpostus.

Pēc pusdienām, trauku mazgāšanas, maza negaisa un google-sērčinga par tēmu “kurmji”, devos jauno paziņu apraudzīt. Neteikšu, ka biju ļoti pārsteigta, bet atradu Villibaldu sastingušu. Nē, tas nebija 4 stundu miegs pēc 4 stundu rakšanas, tā bija pāragra nāve.

Jā, bija tikpat skumji, kā toreiz, kad vairs nesatiku pagraba krupi Manfrēdu, bet cerība, ka Villibalds ieraksies un aizraksies, kur vajag, nu bija zudusi.

Apglabāju bez garām runām, cienīgi un klusām.

Tad sāku iet noziegumam pa pēdām. Izpētot neiespējamo – ka kurmītis te atlidojis/iekritis, atradu 4 svaigus kurmja rakumus aiz atvērtajām virsdurvīm, kur viņš būtu izrāpies, pastreipuļojis un iegāzies pagraba piedurvē caur durvju sānmalas spraugu, bet rāpšanās sliede netika konstatēta. Tātad, maz ticami.

Kad ieraudzīju vienu rakuma uzkalnu tieši virs durvīm, kā arī kraujas tuvumu un šļūciena sliedi, nācās atzīt, ka kurmji lido, sevišķi, virzienā no augšas uz leju. Ja jau pašā sākumā būtu pieļāvusi šo iespēju, varbūt arī būtu kurmēnu nogādājusi uz viņa 200 metru garā alu labirinta ieeju, nu, nekā. RIP, Villibald.

Lietaina diena L-ciemā

2015.gada 6.jūlijs. Lejasciems.

Lai arī mana pirmā iecere bija sēdēt ārā pie mājas, kur jaunā koka galda virsma aicināt aicina, lai uz viņas uzliktu mūsdienu rakstāmmašīnu (kuras klaviatūra šajā viensētas arhitektūrā un dizainā gan neiederas), nācās agoniskā steigā pārvākties uz telpām, jo negaiss tuvojās nenovēršami un precīzi, demonstrējot visas parastās pazīmes.
Ienesu iekšā krēslus, radio, izrāvu pagarinātāja štepseli un zem notekas paliku apakšā bļodu, kur satecēt lietusūdenim, kas vēlāk kļūtu par vērtīgu laistāmūdeni.
Sākumā traki vējoja, bet vēlāk debesis uzģērba tumši balto, tad pelēcīgo toni. Koku purināšana mijās ar pilnīgu bezvēju. Neprātīgi rēja ciema suņi, bet mana Mika laicīgi un labprātīgi pārnāca mājās, atstādama slēpni ceriņu krūma zaru biežņā.
Pirms stundas sāka pilēt retām, lielām lāsēm, taču kārtīgs rasinājums sākās tikai tagad. Hidrometrs norāda, ka gaisa mitruma rādītāji ir pacēlušies tikai par 5 iedaļām, šobrīd ziņojot par 45 procentiem, kas nekāds lielais mitrums nav (Jāņos tas svārstījās no 60 līdz 75!).
Gaisa temperatūra vasarīga – termometra stabiņš no plus 25 noslīdējis uz plus 23. Tiesa gan, vakar, vēlu vakarā, šie paši 23 grādi lika ietīties siltā jakā, turpretim šī brīža temperatūra ļauj vazāties pa āru pusplikam.
Neviļus jautāju sev – nez, kāds šobrīd ūdens upē? Varētu būt maigs un ādai tīkams.
Izgāju ārā aplūkot, cik tad līst. Necik daudz! Sijā tā klusu un praktiski nemanāmi. Te tev nu bija – negaiss!
Lai arī ir maza vilšanās, jo gaidītā dabas drāma izgaisa nesākusies, labpatikā klabinu taustiņus, slapjajā ainavā aiz loga vērdamās.
Sēžu kā tāda Aspazija (liriska nodeva Raiņa un Aspazijas gada sakarā), mīkstā pledā tinusies, kūpošu kakao krūzi blakus. Apaļā lampa virs galda sniedz zeltainu gaismu – beidzot varu saskatīt klaviatūru; tā taustīšanās vārgajā dienasgaismā jau kļuva traucējoša!
Šodien beidzu lasīt Šarlotes Linkas 1989.gada triloģijas 2.grāmatu – „Savvaļas lupīnas”. Pirmās („Vētru laiks”) tulkojums latviski pie mums nonācis 2013.gadā. Trešo daļu – „Mantinieki”, ceru izlasīt ātrākā tempā, jo neplānoju ne pārāk daudz rakstīt, ne klīst interneta vidē, kas ir vieni no iespējamajiem lasīšanas laika zagļiem.
Joprojām vasara, atvaļinājums, brīvība! Baudu to pilnām saujām un platu krūti. Izgaršoju ik mirkli – vai tas slēpjas meža un dārza zemeņu saujās, vai jaukās sarunās ar vecmāmiņu.
Ir mierīgi un omulīgi, jo kaķis mani uzpasē – vienmēr patur savā redzes laukā, laiski guļot blakus vai skaļi sarunājoties. Protams, gadās arī ekstrēmas situācijas, kā, piemēram – kaķa sargāšana no kaimiņu suņa. Tiesa gan, švaks sargs no manis, jo vakar nešpetnais melnis uzdzina Miku bērzā. Protams, 4 metru augstums nav nekāds baisais veiklam un gudram kaķim, tomēr viņam nācās noskatīties saimnieka izmisīgajos mierināšanas, pierunāšanas un naivās palīdzības mēģinājumos. Kad cilvēks jau bija sastellējis trešo neveiklo kāpšļu sistēmu, kaķis nolamājās un atmuguriski norāpās lejā, pēdējo metru nolekdams.
Ikdienas ritms un rituāli sniedz ārstniecisku efektu – celšanās laikā no pus desmitiem līdz divpadsmitiem, lēnas brokastis, sarunas, lasīšana, radošās izpausmes pusdienu gatavošanas jomā (plānās šķēlītēs ceptie burkāni ar kartupeļiem ir nepārspēts mūsmāju hīts!), ciemiņu – radinieku – uzņemšana, trauku mazgāšana ārā, peldes un dārgumu meklēšana Gaujā, puķu laistīšana vakarā, debesu vērošana… tik vienkārši un skaisti, tik nomierinoši un uzlādējoši.
Un tā dienu pēc dienas jau 2 nedēļu garumā, cerot, ka vecmāmiņai pietiks spēka un enerģijas būt manai pavadonei te, laukos, vēl 2 nedēļas, kas kopumā būs ilgākais mūsu kopīgā lauku plezīra laiks ever!
Lietus pieņēmies spēkā un nu skaļi plakšķ par lielā galda jauno, sveķaino virsmu. Pelēkā beice nosargās, velti uztraukties!
Radio nav ieslēgts. Televizora te nav. Telefons guļ kluss. E-pasti atļaujas mani netraucēt. Interneta logi neatvērti. Par 21.gadsimtu liecina vien dažbrīd skaļā, dažbrīd monotonā, bet pieklusinātā, ledusskapja motora dūkšana un moderno tehnoloģiju masterpīsi te, uz galda, taču viss pārējais – ēkas, krāsas, daba, ainava, lietus grabināšana pa palodzi, domas, sapņi – viss kā jebkurā laikā, gadsimtā pirms vai pēc manis.
Lietus sāk līt taisni, asi un intensīvāk. Gar logu krīt baltas, lielas lāses. Ir palicis par diviem grādiem vēsāk.
Kaķe noenkurojusies virtuvē uz mīkstā krēsla, snauž.
Šodien pienāca tā reize, kad nevar nerakstīt, kaut gan lielo rakstīšanas kāri nokavēju, jo vienā laikā tā uznāca un saskrējās ar pusdienu taisīšanas laiku.
Ik dienu mēģinu ģotsavaņ laiku – ieraugu skaistu mirkli un tūdaļ to it kā apstādinu – veros tajā ilgi, klausos skaņās, pētu krāsas.
Mēdz būt, ka iedomājos, kāds šis mirklis, minūte, vairāk būtu citā gadalaikā, piemēram, rudenī. Iedomājos sevi sirmu šūpuļkrēslā, debesīs veroties. Tās ir drosmīgas domas, ainas, ko reti uzdrīkstos, jo tā gribas visu laiku būt un justies jaunai, spēcīgai un mānīgi ticēt, ka viss vēl priekšā…
Šis ir nenovēršamais pusmūžs, kas nostājies blakus. Gudrāk būtu to aicināt piesēst, nevis dzīt prom kā uzbāzīgu kukaini. Pieņemt sevi un laiku nav viegli.
Joprojām mierpilni līst. Visas krāsas dabā kļuvušas košas. Katrs augs dāsni padzēries un ir gatavs jaunai karstajai dienai.
Viss ir gandrīz tieši tā, kā es vēlos – rimti un laimīgi. Vien pietrūkst tā otrā blakus – tās pilnīgās divvientulības, ko vēlas katrs plaukstošs cilvēks, katrs pilnbriedā.

Vakars. Hidrometrs rāda 70 procentus un lietus nemaz neplāno mitēties. Tjā, peldēšanās upē laikam būs jāatliek – šķiet tā pārāk vēsīgi šodien.
Sastapu divas zem sliekšņa mītošās vardes. Izsekoju. Nofotografēju.
Nav vairs, kur krāt lietusūdeni, arī spainis pilns.
Jā, rītdien puķes nebūs jālej!

Atradu linku, kurā var skatīties britu seriālu „Smalkais stils” latviski http://movieplace.lv/dir/lat/smalkais_stils_1_5_keeping_up_appearances_1_5/1-1-0-55 , iesakāms tieši tik lietainam vakaram, kā šis

20150706_213119

IMG_20150706_222047IMG_20150706_22221220150706_21302120150706_21295820150706_212903otrā vardepirmā varde

20150706_19593920150706_17523120150706_19521420150706_19524120150706_195521

498. Viss notiek – saule aust un darba atliku likām

Drīz mēnesis apkārt, kā neesmu te rakstījusi. Nesanāca, mīļie! Darba un pienākumu ne tikai kaudzēm, bet kalniem! Izrakstu sevi īsos un garos obligātajos vai radošajos darbos citās lapās, te un sev neatliek laika.

Šodienas atziņa

TIE ir īstie atslēgas vārdi – TE un SEV! Vairāk (un vispār) ieplānot (ne tikai skopi atlicināt) laiku sev – savam MIERAM, HOBIJIEM, IEDVESMAI, miegam, sarunām un ne tikai.

7.oktobra mākoņrīts

7.oktobra mākoņrīts

Šodienas prieks

Mans skolnieciņš solfedžo notis pārvērš/pieraksta bungu notīs, ar entuziasmu komentējot katru darbību: “Tā, te būs krešiņš, te basiņš, un tie 2 varētu būt solo un flōr-toms…”!

Rojs mācās

Rudens emocijas

Lai arī valstī Skolotāju dienu atzīmēja pagājušonedēļ, pie mums – šonedēļ. Kad kāda stunda ir īpaši izdevusies, esmu aizkustināta, tuvu asarām, smaidu un priecājos līdz ar saviem feinajiem sīčiem.

sveiciens skolotājdienā

Šodienas realitāte

Daru darbus. Tie nebeidzas, jo pa vidu sāku citus – itin visi prasās padarāmi.

Ko darīt? Nedarīt? Kā var nedarīt, ja patīk tas, ko dara; ja gribās visu izdarīt ļoti labi un laicīgi?! Lai motors rūktu, uzpildos skolas jaunajā kafij-brīnumkastē. Vislabāk garšo dubultā čokolāde!

kafij-kaste

kafij-kaste

Bungu štelles

Sev un mūzikai atrodu laiku, bet joprojām nepietiekami. Bungu dienu skaitīšanā sen jau bardaks! Ir dienas, kad pieķeros pus stundu, stundu, ir, kad krietni ilgāk laika trenējos, bet vienalga – par maz, lai justu progresu, izaugsmi.

Kabrikords

Ar jauniešiem esam atsākuši mēģinājumu sesiju – sākām ar 2 tikšanaš nedēļā, palika 1 – nevienam nav laika. Basģitāristu nedabūjām – paliekam vecajā sastāvā – klavieres, 2 vokāli ar ģitārām, bungas. Pagājušo piektdien iespringām grupējuma nosaukuma radīšanā. Kāds varētu domāt, ka nosaukums “Kabrikords” radies, savienojot kabrioletu ar akordu, bet patiesībā tās ir mūsu vārdu, uzvārdu zilbes! Mums uzreiz iepatikās un pieķērās “Kabritūrds”, bet maestro Zigurds saklausīja tur ko nepiedienīgu (ko varētu saklausīt citi, kam perfekta angļu valoda + nedaudz samaitāta domāšana), nācās no šī jaukā varianta atteikties.

vārda došana grupai

vārda došana grupai

Laimīgākais notikums

Man bija tas prieks un gods spēlēt ar savu mīļo papu uz vienas skatuves (grupas “Linda” 40 gadu koncertā, Tomē). Pat neatceros, kuru Beatles dziesmu spēlējām; pēc tam citas.

Grupas "Linda" 40 g. koncis - Igors Lodziņš, Vilnis Ozoliņš, Bruno Grinbergs u.c.

Grupas “Linda” 40 g. koncis – Igors Lodziņš, Vilnis Ozoliņš, Bruno Grinbergs u.c.

2709201418357 2809201418383

Piespēlēju arī Arvīdam ar Arni no grupas “Blitze” (ek – uz manām mīļajām, pirmajām bungām, uz kurām sāku mācīties pirms 3 gadiem). Ideāla sajūta uz skatuves – nekāda stresa, nemiera!

Jā, bija arī kļūdas bungu spēlē (nepārliecināts crash; tētis teica, ka soleni situ par skaļu), jo improvizācija ir improvizācija – nekas nav ļoti paredzams, ja neesi profesionālis vai arī tev nav īpašs talants. Man ir dotības un talants, taču pēdējā gada laikā pārāk mazs spēka un enerģijas ieguldījums treniņos – f akts. Jāpiestrādā.

Grupas "Linda" 40 g. koncerts Tomē

Grupas “Linda” 40 g. koncerts Tomē

2809201418376 2809201418385 2809201418391 2809201418408

Jauns izaicinājums – bass

Pie visa vainīgs skolotājs Kārlis – izteica ideju, ka mēs visi varētu pamainīties instrumentiem, pamācīties otra partiju! Tāpēc, kad neviens neredz, paņēmu rokās basģitāru – iemācījos gammu, bet joprojām nesaprotu stīgu nozīmi, izvietojumu, un spēlēšana neskatoties cieši uz stīgām šķiet nemūžam neiespējama! Nezinu, vai tas ir zvērs, ko gribu pieradināt. Daru to intereses un entuziasma pēc – katra jaunā konfekte garšīga!

Manā logā saules auseklītis

Manā logā saules auseklītis

U.t.t.

Viss oki – dzīve rit pilnā sparā – mācos, mācu, strādāju, spēlēju, pastaigājos dabā, piespēlēju kahonu Ķeguma Ģitārstudijas pieaugušo grupai, grozu pa galvu dizaina idejas, vēlos vakaros slinki un bezmērķīgi skatos filmas, agri ceļos, pārāk vēlu eju gulēt (nepareizi). Esmu tāla no ideāla. Esmu tuva īstenībai. Esmu pašpietiekami laimīga. Man ir viss, ko var vēlēties. Vēl tik būtu labi, ja nauda augtu kokos – labprāt piedzīvotu krāšņu eiro-lapkriti manā sētā.

Ķeguma pludmales promenāde 5.okt.2014. /foto:Katrīna Rotgalve/

Ķeguma pludmales promenāde 5.okt.2014. /foto:Katrīna Rotgalve/

0510201418737 0510201418741 0510201418742 0510201418744 0510201418749 0510201418751 05102014187530510201418755

pielijušā jūlija fotoreportāža

Papildinot “pielijušās vasaras piezīmes nr.3”.

Gaujas gleznas, mākoņu arpēdžijas, gumijas zābaku pastaigas, darbarūķu padarītais, ziedu krāsas un pļavu smarža.

pielijušās vasaras piezīmes nr.3

4.07.2014. Piektdiena.

Klausos 30 STM CD „This Is War”, virpinot atmiņā kuplo notikumu saišķi.

Paskrējušas 3 jaukas dienas, no kurām piedzīvota 3.saulainā un 4.pussaulainā diena, bet viscaur lietus un lietus. Ir bijušas jaukas pasēdēšanas, pastaigas un sarunas ar papu, taču vērtīgākais – mūsu kopīgais darbs.

IR KATRAM ROKA JĀPIELIEK, LAI LIELAIS DARBS UZ PRIEKŠU TIEK

Palīdzēju sētas stabu nostiprināšanā, stiepjot pa 3 akmeņiem priekš katra staba; iemācījos noteikt, kurš dēlis taisns, kurš līks, nesu to galus nozāģēt taisnākus; turēju dēļus, līmeņoju (tas, protams, nieks, ja saimniecībā līmeņrādis!), kamēr tētis skrūvēja klāt; uzķēru, kas un kā, un ar slīpmašīnu slīpēju gan stabus, gan dēļus, kad tie visi jau bija pārvērtušies par glaunu, dekoratīvu sētu.

Feini, ka tētis iedeva speciālās brilles – dzeltenie stikli ne tikai aizsargāja acis no skaidām un putekļiem, bet arī palīdzēja acīm visu redzēt asāk, skaidrāk; pie tam – visa pasaule košākās, siltākās, nereālākās krāsās – kaifoju slīpējot, kā zālīti sapīpējusies!

Tā kā slīpmašīna kaut kāds ķīnīzeru sū…, bija jāuzmanās un ik pa laikam tā jāatpūtina, lai nepārdegtu. Šajā sakarībā paps mani izjokoja – pēkšņi atslēdza man strāvu, izraujot kontaktdakšu no galvenā pagarinātāja. He, atkodu uzreiz, pasmējāmies, paatpūtos un slīpēju tālāk. Kad pēc kārtējās mašīnītes atpūtināšanas tā neieslēdzās, domāju, ka mani atkal nes cauri, bet, nē – izrādījās, ka 1 no 4 pagarinātāju kontaktiem atkontaktējies/izrāvies laukā.

Ar tēti veidojām mājasvārda plāksni – uzlīmējām trafaretu (tam bija speciāls nosaukums, kas sākas ar burtu „p”, ja nemaldos, bet es aizmirsu, kāds!). Kad uzpūstā krāsa nošuva un līmplēve tika noņemta, izrādījās, ka krāsa drusku aizgājusi pa koka šķiedru, iesūkusies un visi burti tādi adataini. Tētis iedeva man nazīti, parādīja, ka jāiegriež 2 mazas paralēlas līnijas un jānoņem nederīgais koka slānītis prom. Nazītis ass, darba pieredze šajā jomā minimāla, bet spēka par daudz – šo faktoru ietekmē sanāca čakars – iegriezumi dziļi, pamatīgi, koka šķiedras slānis izgrebts, nevis nogriezts – grāvīši ap burtiem un to vidū līdzinājās nemākulīgai koktēlniecībai, bet – he, saies! Pat smuki, sevišķi no attāluma! Rājienu nedabūju – kopīgi paštaisīts ir paštaisīts un basta!

JAUTRAIS NOTIKUMS NR.1

PĪLES

Vienvakar, gana vēlu, kad gāju laukā pačurāt, bet drīz jau taisījāmies gulēt, sadzirdēju dīvainas skaņas – kā bars kaut kādu radību plunčājas ļoti skaļi ūdenī. Kas šie – bebri, pīles? Pasaucu papu paklausīties un viņu arī ieintriģēja nakts īpaši skaļie viesi mūsu teritorijā vai robežā ar kaimiņiem.

Iznācām pagalma vidū un pēkšņi tumsu caurskrēja kaut kas – tētis teica, ka pīle skrējusi, bet man šis radījums izskatījās pēc gaišbrūna suņa vai aļņa mazuļa, jo pīle jau neskrietu glīti iekšā pagalmā un pa taciņu uz Gauju prom. Viņa taču uzreiz varēja pa pļavu aiz kokiem vai pa otro pļavu pārlidot upes virzienā, kāpēc bija jāskrien caur pagalmu? Nē, esot skrejpīle, tētis teica. Bet tad piebilda, ka tie varot būt arī brieži vai aļņi. Es pastāvēju uz to, ka izklausījās pēc pīlēm, bet dzirdams bijis tikai viens „pēk”, ne vairāk, tāpēc sāku izvirzīt arī jaunas hipotēzes.

Intriga manāmi pieauga.

Lēnām (es naktskreklā, tētis ar mazu bateriju) zagāmies trokšņa virzienā, nesteidzīgi dodoties pa iebraucamo ceļu prom no mājām, bateriju spīdinot. Plunkšķi, kā kristu smagi ķermeņi, priecīga jezga pa ūdeni  kā akvaparkā – nevarēja saprast, mūsu aizaugušajā grāvī, tuvākā kaimiņa grāvī vai tālākā kaimiņa pirtiņas dīķī? Tā kā neko nevarēja redzēt, bet spriedze pieauga, es paliku iepakaļus, bailēs saspicējusi ausis. Tētis aizgāja līdz ceļa vidum un pēc daža laika sprīža raiti nāca atpakaļ, čukstot, ka tur esot mežacūkas ar mazuļiem. Es gandrīz ņēmu kājas pār pleciem, bet tētis smējās – nē, pīles, pīles! Tad es arī sadzirdēju otro „pēk” un tam sekojošo „vau-vau”, jo mūsu nakts sarunas un lukturīša stars bija piesaistījos kaimiņu rotveilera uzmanību! Raiti tipināju mājup, jo suns žiperēja pa pļavu mūsu virzienā, sarkanām acīm gailot; negribējās dabūt papildrūcienu vai tam likumsakarīgi sekojošo „muktim-nu” atrakciju. Paps tikai pasmējās, jo suns nepārkāpa neredzamo pagalma robežu.

Nākamajā rītā, kaut kur ap pus 5 no rīta, pīļu kolonija jautrojās pretējās puses dīķī un Gaujā, skaļi plakšķinādama ar spārniem, ņurkodama ūdenī un pēkšķēdama.

Lūk, kā notiek, kad satiek pīles, kuru uzvedība izklausās pēc pietiekama lieluma zīdītāju ņemšanās pa ūdeņiem, bet cilvēki dabū savu adrenalīna dozējumu, ja vazājas ārā, kad nakts, un katra skaņa labāk dzirdama lielajā klusumā!

JAUTRAIS NOTIKUMS NR.2

KARTUPEĻI

Vēl mums bija ar papu viens jautrs, mazliet idiotisks pasākums. Kad lielais, 2 gadus krātais, ugunskurs beidzot ātrā tempā nodedzināts, paps pašpārliecināti ieraka vēl karstajos pelnos 6 normālus kartupeļus, lai izcepinās. Gaidījām, gaidījām, kad būs gatavi, un, kad viens no tiem bija izcepies, secinājām, ka pārējie IEcepušies, bet ne Izcepušies. Nekas, aprijām gatavo tupeni, bet pārējos ar nopietniem ģīmjiem sākām mizot, lai liktu pannā DAcepties! Vecmāmiņa mūs audzināja, lamāja par idiotiem un mēģināja visādi vest pie prāta – sak’, jūs esat traki, notīrīsiet, lai izmestu ārā, kad izmest laukā tos var jau arī nemizotus. Bet mums ar papu tik adrenalīns uzsists, ka ne atkāpties no cēlā nodoma, ne padoties, ka nemākam pelnos pat kartupeļus lāga aizcept, bet ārā mest – skāde. Turpinājām, sazvērnieciski samirkšķinoties, mizot, tad kopīgi griezām pannā iekšā un kopā arī cepām, maisījām, līdz visa māja smirdēja pēc piedeguma! Vecmāmiņai nu bija oficiāls pamats mūs atkārtoti nolamāt, bet mēs izlikāmies, ka viss ir vislabākajā kārtībā! Nākošās dienas brokastīs drošsirdīgi apēdām pašpiededzinātos kart’peļus, atgādinot, ka pats Mārtiņš Rītiņš, lai kā cenzdamies, tik izcilu recepti nesadomātu! Pēc tam vēl spriedām – kāda būs mūsu nākamā idiotiskā recepte, kurā galvenais princips – jo ilgāk un čakarīgāk, jo labāk!

RECEPTE

Idiotu kartupeļi

Neapdomīgi paņemt 6 palielus kartupeļus un ierušināt tos padzisuša ugunskura pelnos.

Izrušināt, ienest istabā, secināt, ka vēl nav gana gatavi un ierušināt pelnos atpakaļ.

Pēc nenoteikta laika tos ienest istabā atkārtoti (var ienest arī citā telpā, piem., virtuvē). Tātad – cept pelnos, bet līdz galam gan neizcept.

Nomizot (nopietnus ģīmjus rādot).

Nomazgāt (neklausoties mājiniekus, kas saka, ka rīt, kad tos kāds ceps, tie būs zili).

Sagriezt pannā (lai izslēgtu iespējamo nozilēšanu).

Cept sviestā, bieži maisot, bet tomēr viegli piededzinot.

Apkaisīt ar sāli un melnajiem pipariem pēc sajūtām.

Atstāt uz nakti nostāvēties pannā.

Nākošajā rītā uzsildīt atkārtoti.

Apēst, nesakarīgi murminot „kas-var-būt-gardāks-par-šo” garā, nepamatotā tīksmē, glaudot punci.

Labu apetīti, pacietīgais ēstgatavotāj!

————————————————————————————————————————————-

KAPU PADARĪŠANA

Vienrīt nācās celties 8-os no rīta (gulēt biju gājusi ap kādiem 5-iem, jo pamatīgi aizlasījos to krimiķi), lai paspētu puķu tirgū nopirkt lakstus, ko iestādīt kapiņos. He, domāju, ka baigi līdzēšu tantām un tas tāds nieks vien būs – iebliezīs zemē, kā sviestā, bet, nekā, skuķīt – bedres bija jārok lielākas, dziļākas, jo dziļumā jāieber līdzpaņemtais sūds, tad vēl jāklausa norādījumos – to puķīt’ pagriez pa labi, to pa kreisi u.t.t.! Visu procedūru sap…sa bērzu (8 m) garo sakņu mudžekļi. Onkul’s palīdzēja rakt ar savu lāpstu, jo es un mana līdzpaņemtā stādīšanas lāpstiņa nespēja vinnēt cīņu ar saknēm. Tante arī kasījās pa zemi, ložņāja, locījās, kaut gan es biju paņemta līdzi, lai visām trim cienījamā vecuma personām nebūtu jāmokās; pat mana ome pameta padomdevēja beņķi un, zemu locīdamās, lai pabikstītu manu darbību pareizā gultnē, gandrīz apkrita uz kapakmens!

CITAS AKTIVITĀTES

Pabeidzu lasīt krimiķi (Nele Noihausa „Sniegbaltītei jāmirst”), kas izrādījās aizraujošs līdz pēdējai lapaspusei.

Uzrakstīju un nosūtīju ciema pastā vēl 7 pastkartes uz Doičlandi (piepildot ciema pasta nodaļas gada limitu jau nu noteikti!).

Radi, ciemiņi, galdu klāšanas un novākšanas, trauku kalni, malkas nešana, pusdienu taisīšana – ikdienas scenārijs. Pa vidam veļas mazgāšana, iepirkšanās, mājas piekārtošana, sudoku minēšana, reta snaušana pēc pusdienām, matu mazgāšana upes ūdenī, pāris odu trenkāšana, mukšana no iršiem un putnu aprunāšana (kurš, kā dzied; kurš lido uz būri, kurš izrādās jumta korē vai pie pašas mājas, pa zālāju kukaiņus ķerdams).

Ieradās ikvasaras zāles pļāvēji – nogāza pirmās pļavas ap māju un atstāja kalst; vēlāk savāks ķīpās un aizvedīs pārdot. Stārķi pārdroši staigāja nopakaļus, rīdami kapātas vai apdullinātas vardes.

Radu tante mūs atkal aplaimoja ar izcilām vafelēm – slēpām skapī, lai nejauši ciemiņi neaprij, jo pašiem tā garšoja, ka devīgums tika sazvērnieciski nostumts malā, vismaz vafeļu jautājumā noteikti!

NATŪRA

Pārreiz redzējām varavīksni un ļoti bieži – izcili daiļus mākoņus.

Ūdens līmenis Gaujā krimināls, neraksturīgi augsts konkrētajam mēnesim. Katru dienu vismaz pa 2 lāgi gāju iegremdēties ūdenī, jo peldēšana būtu riskanta – kā atlaidīšu roku no lentera vai nokāpšu no tā pakāpiena, uz kura stāvot man ūdens pāri krūtīm vai līdz kaklam, tūdaļ mani sevī ieraus spēcīgā straume, ko nu rotā daudz mazu un lielāku, jautru atvaru virpulīšu! Ūdens auksts, aukstāks vai ļoooti auksts, bet tas mani neattur – katram ciemam jau vajag savu trako!

 

Vakar mani bija zvanījis A., lai atgādinātu, ka nu ir 2 nedēļu laikā tomēr jāpadara to, ko plānojām labu laiku iepriekš – jāuzraksta tai un tai dziesmai vārdi krievu valodā, jo, kad politiskie apstākļi būs uzlabojušies, dziesma un klips jālaiž vaļā!

Tāpēc arī tai naktī redzēju sapnī A., kur viņš aicina savas grupas jubilejas koncī mani pa vidu 1 dziesmu/improvizāciju nobliezt uz bungām. Vispār sapņi man šeit daudzšķautņaini, krāsaini, gari un interesanti.

Lai arī atvaļinājums vidū, tas nenozīmē, ka būs baigā vaļošanās – būs jāsaņemas un jāatsāk bungu treniņi, jāizdomā jauns bungu solo augusta svētkiem Karaļa Kalnā. Mani pie sevis ir izsaucis zobu ārsts. Visvaldis K. arī prasīja vienas dziesmas vārdus (jālatvisko). Jāsalabo manas istabas lamināta grīda, jāuztaisa kāds plaukts un jāiegādājas kāds skapis (vai jāuzprojektē un jāuzbūvē). Ir nepadarītais klases avīzes sakarā. Jāsaplāno 1.septembra diena. Jādodas pārsteigumbraucienā ar Fanu Reisu (30 STM koncis, ko tik ļoti gaidu, Igaunijā). Jāsakārto kompis – jāpārmet svarīgie faili uz jauno flešiņu, lai atbrīvotu vietu cietnī. Re, nekāda baigā atpūta!

 

P.S. Šodien blogam jauni iestatījumi vai arī nets velk par lēnu, bet bildes bloga ierakstam nebija iespējams pievienot, tāpēc fotoattēlu galerija atsevišķi – nākošajā ierakstā!