RIP Pete Anderson

Nespēju un negribu noticēt.  Nu arī Pits aizgājis…

922831_10200233280889653_379685221_n
Man pietika toreiz tikai ar pirmo tikšanos ar Pitu Andersonu un The Swamp Shakers…

Kad iepazinos ar Pitu tuvāk, sajutu  grupas un Pita enerģētiku, spēku, pozitīvismu, profesionalitāti un darbu, ko viņš ieliek visā, ko sāk. Man pietika viņu satikt pāris reizes, lai viss būtu skaidrs – es guvu visas atbildes.
No viņa staroja miers un mīlestība. Tas man paliks atmiņā un ne tikai. The Swamp Shakers ir īpaši.
581742_10200233266929304_1240748366_n
Pits ir leģenda un īpašs cilvēks, kura dziesmas biju klausījusies jau savā bērnībā… Vairs nezinu, ko teikt. Sāp.
945839_10200233297450067_1157232417_n

Skumjas kā pelēka migla.
Sirds svina smagumā.
Asaru atvarā krītu;
Ar ko gan būs parunāt?
Klusums kā nasta un svētība,
Klusums kā slepenas durvis –
Aizvedīs dziļumos, sevī;
Aizvedīs neapskāvis.
Tava dvēsele debesīs aizdejo,
Par prieku un sāpēm dziedot.
Tava dziesma manī paliek,
Smaids neizgaist.

RIP

1148785_10200706413557674_1161098323_n

Advertisements

perfect rainy day

20.jūn.2014.

Lietus, lietus un lietus, toties 3 lieli saules mirkļi šodienā – bračkas izlaidums + feinas sarunas ar tēti;

Image

30 STM CD man rokā! (Žēl, ka albums “This Is War” vairs nav pieejams ar DVD… 😦 , toties “Love Lust Feith + Dreams” netīšām ar DVD!!!) Un nieki, ka CD vāciņš ieplīsis un saskrambāts, laikam Randomā kāds milzis jandelējies!

ImageAplaimoju sevi ar 2 jaunu austiņu pāriem un lielatmiņas flešu (būs kompīc jāpatīra). Ufff!

Dzīslās uz-laukiem-braukšanas adrenalīns. Ja-ba-da-ba-dūūū!

Image

nevajadzēja zvanīt…

14.05.2014.vēls vakars.

Es mīlu savu darbu=darīšanu (pašu procesu), man patīk mana profesija, taču tādā vakarā, kā šis, kad 1 h šķita, ka runāju ar cilvēku, izrādās – ar mūra sienu… noveda mani līdz izmisumam, kad balss un rokas trīc.
Ek, kāpēc iekarst savas pārliecības dēļ, ja viss velti – mūra siena palika vēl cietāka, pie tam – izvilka akmeņus, lielgabalus, durkļus un apbruņojās vēl pamatīgāk?
Zvanīju, jo zinu, jo sāp, rūp tā mazā bērna “mācību un attīstības process”… Labāk būtu vienaldzīgi likusies mierā, ko līdu “ģimenes lietās”, jo “ar mācībām taču viss kārtībā!” !?? Man pretī pēkšņi bija šizofrēnisku nokrāsu biezs miglājs, kam viss, kas ir tur, ārā, ārpus viņu ligzdas, šķiet bīstams, noteikti apdraudošs un principā pret viņiem vērsts (sistēma, ierēdņi, valsts, valdība, “visi psihologi paši ir slimi”, “nē, mums viss mājās kārtībā, ko jūs”) .
Gribēju, kā labāk. Nu ir krietni sliktāk. Sen zināms – pārlieku degsme un centība noved pie ciešanām. Nu ciešu – gribas tālu, prom, un neatskatoties. Kāpēc tas man viss šovakar? Ausīs skan Ralfa E.vārdi, kuros viņš runā par karmu. Sāku domāt – kam, ko esmu pāri nodarījusi, ka nu nāk atpakaļ aumaļām? Varbūt ir tādas sienas, kurām labāk netuvoties principā, ja tā ir siena? Ja tās ir atvērtas durvis – jā, var tuvoties. Bet siena jau tāpēc ir siena, ka sargā un negrib, lai kāds no āra nāk iekšā. Arī ienākt ir jāmāk…
Vajadzēja ieslēgt vienaldzību un intuīciju – viņa liktu nogaidīt vai izdomāt skaistus, pamatīgus, mierīgus vārdus – lai tik kādam neliktu domāt, lai tik neaizvainojas, nepārprot, nepiedraud… Nu dadzis kļuvis vēl asāks, nu dzels – iedzels savam mazajam, iedzels lielie viens otram, ielīdīs čaulā vēl dziļāk – neviens netiks klāt. (Piedraudēja – ja runāšu ar ierēdņiem, dienestiem (sociālo pedagogu, ļaunāk – ar psihologu) – dosies prom no LV.) Kāpēc ir tā jāiemūrējas?
Nu, protams, nav jau arī tā pareizi – ka visas durvis, logi, rokas vaļā – lai tik nāk un sanāk, kurš vēlas…BET.
Man definetlī nepieciešams atvaļinājums, bet vēl ilgi līdz tam. Sākumā pienākumi, uzdevumi, darbi, vārdi, stress, plāni, sarunas, vērtējumi, analīzes, atskaites…
Laikam ir nepareizi, ja sāp tad, ja kāds nesadzird, neieklausās, nesaprot. Jāsāp, kad sit. Ja iesita ar vārdu, pats vainīgs – uz cīņu jādodas rēķinoties, ka var zaudēt vai krist.
Es izgāju uz sarunu, izrādās – uz cīņu.
Ko tur vairs analizēt, nožēlot – nevar neko mainīt.
Velk uz asarām, un dēļ kā – ne sevis!

Labi, kaķis blakus (ek, man viņa mieru!), gaismas ieslēgtas, un vēl nav nakts. Izlēmu – bungu kociņi rokā, pads priekšā – jāspēlē rudimenti, kamēr izspēlēšu no sevis ārā tos pretestības ķieģeļus, vienaldzības lodes, aprobežotības akmeņus, apdraudētības miglu un nesapratnes durkļus.

Gods, cieņa, sirdsapziņa un bezjēdzīga cīņa

Image

Labā un ļaunā cīņa un līdzās pastāvēšana nemainīgi turpinās, kā no laiku laikiem – tāda ir lietu kārtība pasaulē. Ķeguma novadā dzīvojot un strādājot šo nemitīgo cīņu nācies novērot, saskarties, apiet, taču pēdējā gada laikā nepamet sajūta, ka esmu pašā cīņas epicentrā, kad bez kara cirvja azotē nevar iziet ielās. Cīņai ir jēga, ja jācīnās cēlu mērķu labad un tai ir vērtīga nozīme. Bet… Savas iekšējās cīņas katrs cilvēks, arī es, izcīna ik dienu, stundu, minūti – kad jāizvēlas, jāizvērtē, jāuzdrošinās, jābīda sevi izteikties vai jāaicina prātīgi paklusēt. Katrs sevi cienošs cilvēks respektē otra, pat oponenta viedokli. Katrs, pat prātīgākais cilvēks, reiz veic neprātīgas lietas – kļūdās. Kā prātīgam cilvēkam pienākas, viņš analizē savu rīcību, apzinās notikušo, atzīst savu kļūdu un cenšas vai nu labot, kas labojams, vai atvainoties, vai visu labu vērst ar konkrētu, mērķtiecīgu, apzinātu rīcību. Agri vai vēlu, mums katram nākas atbildēt par katru vārdu un darbu. Tas nav viegli, bet ne neiespējami – kad esi visu izvērtējis, pateicis un padarījis, esi brīvs jauniem lēmumiem un rīcībai. Uzklausīt citus, būt atvērtam sarunai , sadarboties, meklēt, runāt, risināt, rīkoties – tā ir veiksmes atslēga.
Ziniet, kāpēc cilvēki dodas prom no Ķeguma pilsētas vai novada? Elementāri – individuālu iemeslu pēc, personisku un globālu, piem., dzīves vietas maiņa, jauns (krietni labāk apmaksāta nekā Ķegumā) darba piedāvājums, attīstītāka infrastruktūra, pozitīvāka emocionālā gaisotne (atvērtāka, labiem darbiem stimulējošāka sabiedrība). Daudzi uzdod jautājumus – vai pie cilvēku „aizpludināšanās” prom vainojams konkrētās (vienas vai otras) iestādes vadītājs, direktors, vietnieks, darbinieks? Vai, iespējams, ka lielākā daļa atbildības jāuzņemas, piem., Ķeguma novada domei – par veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu attīstības plānu un tā īstenošanu dzīvē, vai par skolas vai citas SAVAS iestādes goda celšanu vai gremdēšanu, kā arī emocionālo gaisotni vispār? Taču, ja godīgi, par pēdējo atbildīgi ir visi un ikviens. Jo, kā mani novērojumi pēdējo 25 gadu amplitūdā liecina – tie profesionāļi, kas Ķegumā prot un centīgi dara savu darbu, ne vienmēr (reti vai nekad) saņem pienākošos novērtējumu garīgi, materiāli, līdz paši izlemj doties prom vai arī viņiem iesaka „aiziet ar labu”. Toties pelšanu, kļūdu meklēšanu, apvainojumus – tos, lūdzu, bez sirdsapziņas pārmetumiem ļaudis viens otram ar prieku piešķir! Pārdomu vērts fakts un savā ziņā nožēlojami… (Un nesakiet, ka „tā jau notiek visur”, tas mūsu vietējās sabiedrības rīcību nekādi neattaisno!). Šie mani vārdi ne no tukša gaisa ņemti, bet vadoties no Ķeguma sabiedrības locekļu konkrētiem darbiem. Kā gan savādāk var nosaukt ķegumiešu – vecāku un/vai amatpersonu rīcību, kad ar prieku tiek meklētas otra kļūdas, izteikti lēmumi, apvainojumi, secinājumi, nemaz nepārliecinoties – vai tā ir patiesība. Jo tālāk, jo vairāk atrodas kāds, kas nopeļ, kūda, musina jauniešus, aprunā, skauž – un tā bez mitas. Kur palicis gods, cieņa un sirdsapziņa? Es redzu tikai bezgalīgu, bezjēdzīgu cīņu un novājinātus gan mūsu vietējās sabiedrības ģenerāļus un karavīrus, gan civilos… Sakiet, ko dod jauni celiņi, Saules pulkstenis, parks vai siltināta ēka, ja tik daudzu indivīdu iekšējā pasaule trūd, ja pilsētas sabiedrības emocionālais briedums tā arī neiestājas, ja tikai retais māk sākt saprātīgu dialogu un sadarbību?
Ja es zīmētu vārdisku karikatūru, pēc maniem novērojumiem ir vismaz četru kategoriju līdzpilsoņi manā dzīves vietā – ķegumietis-vienkāršais, cilvēciskais, kurš saprot katras lietas, problēmas būtību, ir pamatoti pārsteigts par netaisnību, bet viņa viedoklis paliek nesadzirdēts, jo viņā vienkārši neklausās. Otrs – ķegumietis-laipojošais, kurš būs mierā un nemierā ar visu, bet viedokli neizteiks, vai arī piekritīs abām pusēm un cīnīsies vai klusēs vēsā mierā abās frontēs, kur jau izdevīgāk. Trešais ir te-es-tikai-pārnakšņoju tips – te dzīvo, guļ, bet ar darbiem, domām, atpūtu vairāk ir citā pilsētā un uz viņu mūsu lielās vai mazās cīņas principā neattiecas. Ceturtais ir visdestruktīvākais tips – ķegumietis-ļoti-lecīgais, kurš labprāt ir ļoti pašpārliecināts, vīzdegunīgs, mūžīgi ar kaut ko nemierā un priecīgi, viegli palēkdamies, ar putām uz lūpām dodas izbļauties uz domi, sapulci, avīzi, ministriju, Bērnu tiesību inspekciju, interneta komentāriem, pirms pa īstam noskaidrojis, kas un kā.
Mans padoms, ieteikums un lūgums ir šāds – beigsim meklēt vainīgos (jo tas ilgst jau gadiem)! Novērtēsim padarīto un katra līdzcilvēka ieguldījumu mūsu pilsētas attīstībā – vai tā būtu sakopta telpa, dārzs, kādas iestādes dzīve, projekts, ideja, rokdarbs, ziedojums, dziesma, grāmata, koncerts vai cits labs darbs! Mans uzsaukums Ķeguma novada cilvēkam, visiem un katram – līdzcilvēk, pirms akmeni met, pārliecinies divkārt! Iespējams, ka ienaidniekus esi nosapņojis. Iespējams, ka draugs nav īsts draugs. Bet iespējams, ka viss ir tevī – tavs naids, nepiepildītās ambīcijas, lepnums, un tev ir jāaiziet mierīgā pastaigā pa sakārtoto Daugavmalas promenādi, klusi jāparunā ar sevi pašu – kas tu esi, ko dzīvē vēlies? Ja tev ir kāda sāpe, problēma – neklusē, nāc pie konkrētā cilvēka (atbildīgā, skolotāja, vadītāja) un izrunā visas savas aizdomas, bailes, pieņēmumus. Tas ir pats pirmais solis. Tikai tad, ja neesi atbildi un risinājumu guvis – vērsies pie nākamās instances ar savu neapslāpējamo izmisumu! Kļūsti vieds un sirdsgudrs!
Ziniet, novadnieki, es gribu iziet ielās, dzīvē, ikdienā ar smaidu sejā un ziediem azotē, dziesmu mutē, karstu sirdi, labām domām, bet kara cirvi norakt dziļi zemē, lai tur to aprij rūsa un laiks. Es vēlos turpināt sniegt mūsu pilsētai savas idejas, radošumu, bet galvenokārt – pozitīvu attieksmi un darbu, reālu darbu. Visas vinnētās vai zaudētās cīņas, asumi, konflikti, tukšas runas nozog mūsu laiku, enerģiju un spēku. Ļausim viens otram strādāt! Es neprasu man piekrist, parakstīties, oponēt; nenosodu, bet secinu, un demokrātiskā valstī izsaku savu viedokli. Es esmu gatava aizmirst visas netaisnības, muļķību, veltīgus vārdus vai pa vējam izmestu naudu; gatava uz dialogu, sadarbību un jaunu posmu Ķeguma pilsētas attīstībā. Ko esi gatavs darīt TU?
P.S. Es izsaku savu lojalitāti savai valstij, savai darba vietai un tās vadībai, kolēģiem un darbiniekiem, jo es esmu te un tagad, un te ir mana vieta. Ja es došos kādreiz prom, tā būs mana izvēle. Ir skumji un netaisnīgi, ka no novada un pilsētas katru gadu jādodas prom kādam spēcīgam, spējīgam, radošam, labam cilvēkam, jo viņu „izēd”. Pietiek! Būsim godīgi, reanimēsim savu sirdsapziņu, sāksim ar sevi! Ķegumieši, dzīvosim draudzīgi!

Katrīna Rotgalve

P.P.S. Tā kā “Ķeguma Novada Ziņās” pastāv cenzūra (kāds izvēlas – kuri raksti vēlami, nevēlami) aprīļa novadu ziņu numurā šis raksts netika publicēts, toties tas pirmoreiz lasāms te – http://www.ogresbalss.lv/?p=5897

Lielo Eirovīziju skatoties

6.05.2014. Mans pirmreizējais iespaids Eirovizija_lv, klausoties visas citu valstu dziesmas pirmo reizi.


Latvietis piekasīgais izsakās lielās Eirovīzijas sakarā:


1.Armēnija – dziesma laba, izpildījums neprecīzs; datorgarafika – advancēta.
2. Latvija – uzreiz, pirmās notis izdzirdot, sāku smaidīt! Savējie!Drošāki. Harizma, krāsains tingeltangelis. Darbs ar publiku. Raitis precīzs, labi dzirdams. Jorans staro. Katrīna saņēmusies. Guntis – stabils. Bija ļoti labi! (kamera rāda dīvainus rakursus, daži kadri pa tukšo – vēl iesildās)
3. Igaunija – interesanti dizainēts sākums. Dziesma nepiesaista. Šova elements – baltais un deja. Kustība+dziesma=sarežģīti. Spēcīgs vokāls.
4. Zviedrija – ļoti spēcīgs, pārliecinošs vokāls. Patiešām laba dziesma.
5. Islande – deju mūzika. Koši, atgādina OkGo stilu – kā špikots. Bundzinieks to dara stāvus!Dziesma nekāda.


Eju reklāmā – jāēd kūka!
Nepaspēju pat iekosties, jāskatās tālāk!


6. Albānija – gaiši, skaisti+ bungas uz steidža – super!
7. Krievija – dvīnes. Balsis nopietnākas, nekā izskats, taču šovs balsīm nedaudz atņem to spēku. Krāsu ziņā gana gaumīgi.
8. Azerbaidžāna – dziļa dziesma, lielisks šovs. Balss stabila. Patīk instrumentālais pavadījums.
9. Ukraina – enerģiski, seksīgi. Melns kāmītis ritenī. Politika uzjundī pat tad, ja nekas netiek nosaukts vārdā; vien nolemtais/atvēlētais laiks. Labs bekvokāls.
10 Beļģija – liels vīrs, smalka balss. Mēģinu klausīties acīm ciet, lai saprastu iespaidu. Vokāls pieviļ.
11. Moldova – vizuālas asociācijas ar “Troņu spēlēm”. Balss tembrs nepatīk. Saraustīti. Dziesma neuzrunā, jo samocīta.
12. SanMarino – iespaidīgs skatuviskais risinājums. Patīk piedziedājums, taču skaidri zinu, ka to neatcerēšos. Saulaini.


(Nu, kad būs reklāma – gribu sākt ēst kūku!)
Yess! (atkal nepaspēju!)
(čaļi samuldējās, sakot, ka nu būs nr.14!)


13. Portugāle – sexī beibes, vokāls švaks. Viss izskatās pēc lēta plaģiāta. Muzikālais izpildījums bez reāla spēka.No, no…
14. Nīderlande – meitenei klipā skaistas acis. Ooo, patīk šis muzons! Laba ideja mikrofonam. Čalis aktieriski profesionāli strādā ar kameru. Iespaidīga grafika uz grīdas. Flirts.
15. Melnkalne – Skaisti slido meitene. Smaidīgs lielais vīrs. Patīk instrumentālais pavadījums. Skaista datorgrafika.
16. Ungārija – ķeblītis apgāzās. Bungām laba partija. Čalis dzied par bēgšanu. Normāla dziesma. Izpildījums nenobriedis. Deja efektīga.


(Tā, to kūku beidzot!)


Secinājums – mūsu Aarzemnieki dziesma kā svaiga gaisa malks, nopietni!

How I dreamed about 30 Seconds to Mars

Tonight I saw one long, strange dream – I saw Jared Leto and ’30 Seconds to Mars’. Jared landed on the side of the stage with a little helicopter and all the concert was very speciall – I was there, very close to the offen stage – no fence, no security, but the hall like an amfitheatre. As in my dream all tend to happen quickly – somehow I met with a friendly guard and then enough fast I’ve got confidential information about next performance. In the brake the guard easy took me to the backstage, where I’ve spoken with a drummer boy /with a girl attitude / who was not Shannon Leto but an non seen assistant. A dream came to the end, when I realized that there isn’t chance for me to make a meeting with the group, cose they all are on the stage at that moment and the concert is already in progress. Then I felt in panic because I wanted to be there and now! Why the friendly guard opened me the secure door and had stolen my time??!?… It hurts that it’s just a dream. However – I won’t stop dreaming! See you 30stm on July 15, in Tallin!

Image

/These aren’t my pictures, I’m not author – just copied from google search engine and made a collage/

Kā dzīvot savādāk?

Savāda sajūta… it kā es nemaz nedzīvotu.

Nedzīvotu tā, kā vēlētos.

Varbūt tā arī ir.

Pārāk daudz likumu, ierobežojumu, noteikumu, apzinīguma un atbildības.

Pārāk maz drosmes, krāsu.

Solis tuvāk mērķim – es nebaidos pieņemt izaicinājumus.

Solis atpakaļ – disonanse starp jā/nē, drīkst/nedrīkst, pareizi/nepareizi, pieņemts/nepieņemts.

Divi soļi atpakaļ – daru, kā jādara, nevis tā, kā vēlos.

Pusotrs solis uz priekšu – spēju pateikt “nē” un izdarīt pareizās izvēles.

Pus solis tuvāk – protu iepriecināt.

TAČU…

Mani bremzē “prātīgi”, kaut gan labprāt ļautos “neprātīgi”.

Statuss neļauj nokrāsot matus violetus, eksperimentēt ar crazy akcentiem stilā.

Vecums neļauj, darot, izvēloties, ko vēlos, kļūt smieklīgai.

Secinu – joprojām baidos kļūdīties.

Mani nepamet sajūta, ka esmu nevietā, nelaikā un ne savā Visumā; nekur īsti neiederos, kā tikai divvientulības vakarēšanās.

Zinu, ka mēdzu būt perfekcionists vai pārspīlēt.

Zinu, ka mani iedvesmo mūzika, ritms, krāsas un ūdens.

Zinu, ka man IR bail no nāves.

Zinu, ka Dievišķais ir neaptverams.

Zinu, ka vientulība ir mana laime un nelaime reizē.

Zinu, ka laiks izpil caur pirkstiem pārāk ātri …

Kā atrast kādu, kurš mani papildinātu, bet neierobežotu manu brīvību?

Zinu, ka patiesībā neko nezinu. Joprojām taustos nezināmajā, neatklājamajā, jautājamajā, neizjustajā, baidoties, ka mani nesapratīs.

Bailes vai izdzīvošanas instinkts – kas mani vada?

Labprāt vēlētos, lai mani vada mīlestība, dzīvesprieks un brīvība.

Skatos, manā ikdienas krātuvē ir darbaprieks un dzīves mīlestība; draugi, kuriem neesmu pietiekami labs draugs.

Ieraujos savā čaulā un gaidu. Bet, ko?

Brīnums pats no sevis nenotiks, ja sēdēšu būrī, ja nepārkāpšu sētas un robežas.

Kā lai sevi atbrīvo tā, lai lidotu droši, bezbailīgi, kaislīgi, neprātīgi?

Kā dzīvot pa īstam?

Kā sajust vieglumu, prieku un bezrūpību?

Kā?

Image