944. Pirms jaunā ceļa

944.

2017.gada 17.februārī,

piektdienas naktī

Stress pirms brauciena uz Angliju.

Sazinājos ar mūzikas skolotāju veblapas veidotāju Ekseterā. Ja vēlos, viņš arī man par brīvu izveidos profilu. Nezinu, tad jau redzēs, kā man veiksies – sākumā jāaklimatizējas. Pēcāk varēs atrast telpas, bungu setu un varbūt kādus skolniekus, kas labprāt apgūtu bungu spēles beisikus.

20170215_103830

Vakar apciemoju savu bungu setu – atlaidu drobenei atsperi, lai nezum, ja telpā kāds skaļi runās vai skatīsies video. Piesitu pie toma, apsedzu visu komplektu ar siltu sedziņu un sērīgi noskatījos – nezinu, cik ilgi, kamēr atkal uzspēlēšu pa visiem trumuļiem.

Ceļā ņemšu metronomu, dažus pārus bungu kociņu, Kārļa meistaroto trenažieri, bungu atslēgu, austiņas, rudimentu lapu un dažas orķestra notis. Jāpadomā, vai arī slotiņas jāņem – lidmašīnas bagāžu krāmējot katrs grams no svara.

Žēl, ka Valentīndienā orķestra diriģents bija apslimis un mēģis izpalika, tā arī pie jaunajām notīm netiku. Cerams, kāds tās ieskenēs un e-pastā iemetīs.

Lūk, 3 miglaini kadri no orķestra mēģa. Ek, man viņu pietrūks…

Advertisements

868. mēģis, dizaina un kino ieteikumi

868.bungu diena – par mēģi, dizaina un kino ieteikumiem.

26.10.2016.

Vakar orķestra mēģis paskrēja nemanot, jo vadītājam bija ļoti darbīgs un apzinīgs noskaņojums. Prieks, ka ātri noorientējos jaunajās 3 nošu lapās un normāli tiku galā. Bija, protams, arī visādas ķibeles ar citiem skaņdarbiem – maza pazaudēšanās “fck, kuru takti spēlējam?!” stilā, kādas nots pazaudēšana (“precīza spēlēšana attiecas arī uz bundzinieku” – reiz noskanēja manā virzienā!). Vienā gabalā bija tik traki – neprecizitātes un nemācēšana, ka pieņēmu diriģenta palīdzību un nenosarku kaunā, kad viņš stāvēja cieši blakus un sekoja līdzi, mācīja. Toties, kad man viss izdevās, saņēmu piemiegšanu ar aci un augšup pacelta īkšķa žestu, kas veltīts tikai man. Pozitīvā nots – pēc mēģa nemocījos pašpārmetumos, bet biju labā noskaņojumā, kā pēc vērtīgas mācību stundas.

Lai arī ārā kārtējā slapji-tumšā diena, tas man omu nemaitā. Saka, ka šur tur sniegot. Man gan labpatiktos tikai maza salna rītos – lūk, kā šajā manis noknipsētajā kadrā!

14713733_10208641523770470_5875438700815889510_n

Pēc krēslu dizaina izstādes Ķīpsalā mājup pārvedu kaudzīti krāsainu bukletu, kurus šķirstot smelties iedvesmu vai informāciju kādas preces pirkšanai. Kad noskatījos “Latvija var” kādu no 2014.gada raidījumiem, atpazinu izstādē apmeklēto WENDEN stendu – malači, stabili  krēsli un bizness plaukst, gudri vadot. Tiesa gan – ne visi viņu krēsli ērti (hmm, smagi arī). Prieks bija atrast jumpraviešu vīnu, kas Ogrē noteikti jāiegādājas, jo garšo izcili (skat. Vīna ceļš )! Izstādes  pārsteigums Igo trauku, apģērba, salvešu, sveču dizains Igo. Akcents personībai. un jaukā saruna. Patiešām stilīgi un skaisti.

20161005_121100

Atcerējos, ka man ir vēl kas iesakāms, šoreiz nevis mūzikas, bet kino jomā. Neplānoti tiku uz filmas “7 minūtes pēc pusnakts” specseansu. No filmas treilera nav nolasāms, kas no filmas sagaidāms – draudzene vispār bija samērā bezcerīgi noskaseptinasņota, ka būs kaut kas no dīvainas fantastikas un pabriesmīgs. Drīz pēc filmas sākuma negrabēja popkorns, nečāpstinājās čipšotāji un cepumotāji, pat ne klepus (par bērnu īdēšanu nerunājot, jo te bija laimīgā kārtā saradusies lasoša DIENAS kluba publika) – ļaudis aizgrābti, apburti skatījās, uzmanīgi klausījās un klusuma sekundēs šķita, ka neviens neelpo. Maģiska un īpaša sajūta, kad filmas skatīšanās process ir ideāls – nekas nenovērš no galvenā – iedziļināšanās sižeta radītajās emocijās un sevī. PER-FEK-TI! Beigu titru mūzika tikai pasvītroja filmas vērtību manās acīs. Ļaudis, jums pašiem jānoskatās!