866. par Lenoniem, bundzinieku samitu, izlasītajām grāmatām, Sonor bungām, vasaru, Labu Dabu un ne tikai

866.bungu diena. Aptuveni, jo pilnīgi precīza skaitīšana manā skatījumā jau 20160901_175949pazaudējusi jēgu, JO mana bungu spēlēšana un mācīšanās sen jau pārgājusi jaunā kvalitātē, virzienā, izaicinājumos un meklējumos.

fb_img_1475799824706

Tuvojoties 42 gadu atskaites punktam esmu ļāvusi savai dzīvei kardināli mainīties un viss liecina, ka tas ir tikai atkušņa sākums – viss lielais vēl sekos. Labprātīga, apdomāta izvēle ar drosmīgu skatu visā, kas notiks un nāks.

Šis ieraksts atkal ir kā atskaite=atskats pēdējo mēnešu notikumos, jo rakstīšana man sen vairs nenotiek regulāri, bet reti un lēkmjveidīgi. Iedvesma ir reta un sadrumstalota daudzās jomās. Kad uzlasu drumstalas, nesaprotu – mani tas iepriecina vai sāp.

Sākšu no jaunākā.

Bītli un Lenonu saime

Šovakar pabeidzu lasīt Sintijas Lenones grāmatu “Džons” (Cynthia Lennon “John”)); aizņēmos no pusbrāļa. Ir, ko teikt un padomāt, bet visvairāk – klausīties, piem., The Beatles un Julian Lennon rakstītās un izpildītās dziesmas.

Lai arī grāmata izdota 2005., bet latviski tikai 2010. un autore pirms gada devusies mūžībā, es šo grāmatu atklāju tikai tagad.

20161024_192114

Ik pa brīdim stāju lasīt, lai internetā uzmeklētu vecās Bītlu fotogrāfijas, biogrāfiju un konkrētas dziesmas vai intervijas. Ko lai saku… laba grāmata, man patika. Par spīti nejēdzīgajam tulkojumam labi lasījās.

Tā kā no bērnības un mammas stāstītā zinu, kāda ir muzikanta sievas dzīve, man bija ļoti interesanti lasīt – sevišķi par Bītlu pirmssākumiem, slavas alkām un bēgšanu no pārmērīgās popularitātes, noguršanu, pazaudēšanos un jaunu ceļu meklējumiem; par viņu sievu un draudzeņu sarežģīto dzīvi un uzupurēšanos.

Pastiprinātu uzmanību veltīju teikumiem par bundziniekiem, paralēli skatījos video, pētīju. Sagribējās savā repertuārā iekļaut kādas Bītlu dziesmas bungu kaverversiju – labs plāns! Tiesa gan, daži tā laika bundzinieki, atvainojos, tik smieklīgi spēlēja – kā jau mācēdami, tehniski sarežģīdami savu dzīvi, toties izdomādami daudz interesantu fillu, piem., labi skan bundzinieka darbs dziesmā “Come Together” (starp citu, Ringo ir kreilis, bet spēlē uz labroču bungu seta).

Mamma atceras, ka tad, kad mans muzikālais tētis Igors Lodziņš ar grupu (Jānis Mūrnieks pie bungām, Bruno Grinbergs uz basģitāras, Komsorgs (iesauka, ko zina savējie) uz ģitāras) bītlomānijas laikā spēlēja klubā balles, izpildot populārās melodijas – sevišķi daudz The Beatles dziesmas – sabrauca ļaudis no malu malām un burtiski gāza namu no kājām, nebija ne kur stāvēt, ne ko elpot – 300 līdz 400 cilvēki sadalījās gan zāles, gan foajē daļā, jo visiem satilpt iepretim skatuvei vienkārši nebija iespējams. Družiņņiki ņēmās nosvīduši, lai savaldītu pūli, kurā izcēlās ķildoties gribošie, sevišķi meičas no Ogres trikotāžas kombināta. Tolaik, ja kur notika balle, vienalga, cik tālu vai tuvu, visiem turp bija jādodas, ko arī stilīgie darīja. Ķegums bijusi ļoti iemīļota vieta ballēties gribētājiem.

Līdz ar to turpinu aizpildīt daļu no robiem manā muzikālajā izglītībā, bet tas nav viegli, jo lai arī ir pieejama visa iespējamā informācija par jebkuru dziedātāju, mūzikas stilu, ir grūti izfiltrēt, kas ir svarīgākais, nepieciešamākais. Pēc grāmatas izlasīšanas sadusmojos uz Joko Ono un iepazinos ar Džuliana Lenona daiļradi. Lasot uzzināju, kas ir skifls un cik raksturā sarežģīta personība bijis Džons Lenons; cik feins ir Pols Makartnijs un kāds ir Ringo Stāra īstais vārds un uzvārds. Grāmata, kurā atspoguļots daudzpusīgs, reāls skatījums uz to laiku dzīvē – mūzikā un sabiedrībā. Jā, kādam var nepatikt Sintijas emocionālais skatījums un samiernieciskums vai viņas dēla aizvainojums, bet man patiešām šī grāmata patika, jo var just, ka tiek salikti pareizie punktiņi uz visiem “i”, apgāzta jūsma un pieņēmumi vai meli, bet tā, ar stilu – angliski cieņpilni un bez dunču lidināšanas!

Lūk, dažas bildītes no pēdējos mēnešos izlasītajām grāmatām.

Protams, vislielākais pluss grāmatām “Lavandu istaba” un “Homēra odiseja”, bet tika arī citas izlasītas. He, pakļaujoties lavandām, izlasīju arī “Lavandu dārzs” – lūk, vienīgais citāts, kas vērtīgs, redzams šajā foto viducī.20160909_143206

Jauns bungu sets

Ak, laime, prieks un sapņu piepildījums – esmu sev uzdāvinājusi jaunas bungas – beidzot SAVAS! Skaists, sarkans Sonor, ko labs draugs palīdzēja attransportierēt uz sētu. UFIP hi-hat un crach-ride. Bija jāmeklē jauna bungu dislokācijas vieta, kas pagaidām atrasta, bet to gan nevar apdzīvot kā muzikanta midzeni. Nekas, tas šobrīd nav primārais.

Ir atsākusies Salaspils pūtēju orķestra sezona, un uz 11. un 13.novembri labi jāiemācās 8 skaņdarbi. Pusotra mēneša laikā esmu apbērta ar jaunām nošu lapām – ir ko mācīties. Norakstīju no kādas bungu nodarbības noderīgus bītus, ko mācos un iekļauju ikdienas treniņos.

Rudeni izbaudot

Beidzot, palaižot sevi darbmeklētāja brīvdienās jeb, kā man izskatās –  atvaļinājuma pagarinājumā, varu izbaudīt rudeni. Tas ir slapjš, krāsains, vējains un pamanāms.

Lasīju grāmatu saulrietā pludmales promenādē, ciemojos Ciblā un Ludzā pie krustmātes, uzrunāju gulbjus Salaspilī, ģenerēju idejas, sēžot uz soliņa pie baznīcas.

Darbu meklējot

Nē, nav viegli atrast darbu, ja ir trīs galvenās prasības – darbam ir jāpatīk, jābūt ar izaugsmi un ne mazāku atalgojumu, kā iepriekšgad.

Meklēju. Dodos mācīties kursos.

Vieni kursi mani iedvesmoja uzsākt savu uzņēmējdarbību, otri – pagaidām atkāpties un nopietni izvērtēt vai man ir projektu vadītāja un uzņēmēja prasmes un funktieris.

Par ziņnesi Ziedzemē, projektu vadītāja asistentu tulkošanas birojā, administratori hotelī netiku. LNB pieteicos uz mācību koordinētāju KAC, bet tur 62 cilvēku konkurence.

Man piedāvāja audzinātājas, pieskatītājas darbu arī bērnu un jauniešu centrā. Atteicu, man šobrīd pedagoģijas ir līdz kaklam. Izdedzis ir izdedzis.

Atradu darbu un radošu kolektīvu, kurā būtu gan izaugsmes iespējas, gan vērtīga pieredze, bet – nē, izdevumi pārsniegtu ienākumus + ļoti agra celšanās, darbs maiņās… Toties iepazinos ar jauku cilvēku – Lauru. Domāju, ka mūsu ceļi vēl krustosies.

collage-2016-09-23

Augusts Kristus Karaļa Kalnā

Kā ik katru gadu, arī šogad mana telšošana turpinājās, sevišķi aktivizējoties augustā. 11 dienas palīdzēju Karaļa kalnā. Būs jāsaņemas arī rudens aktivitātēm, vien telts jau salocīta līdz nākamajai vasarai. Labi, ka kalnā ir namiņš brīvprātīgajiem – nenosalšu!

5.-7.augusts 2016 Festivāls Laba Daba

Lūk, skats no malas Kārļa Arāja rakstā Laba Daba 2016 festivāla apskats

Trīs lietainas dienas, kurās netraucēja tik daudz lietus, kā saules trūkums. Sakarā ar Box It kastīšu neesamību un līdz ar to neiespējamību uzlādēt visādas ierīces, praktiski nefotografēju un nefilmēju – klausījos, baudīju, rakstīju, staigāju un pokemonus ķert pat negrasījos, jo mani tas nesaista. Apgriezu matus, satiku draugus un daudz  jauku cilvēku, ļāvos hennas tetovējumam, iegādājos sīkus niekus sev un draudzenēm, barojos gardi un ar stilu, bet galvenais – klausījos un iepazinu jaunu mūziku, iegādājos 2 jaunus CD un droši un pacietīgi devos autogrāfu medībās.

Mani pievīla mana sevišķi izmeklētā lielā telts, kurā katru rītu pamodos ar dziļām peļķēm pa perimetru, pati ar mantām dīvainā kārtā paliekot sausumā. Festivāla viesi arī kļuvuši neaprēķināmāki savā rīcībā… Kopumā vilšanās sajūta, jo pagājušogad bija jaukāk, BET – mans moto ir neko nenožēlot, tāpēc – bija o.k.!

Vienā bildē redzama netīra, apgrauzta kafijkrūze – tā Rīga mani pēc festivāla sagaidīja. Origo kafejnīcā tā apkalpo cilvēkus, kas ierodas tīros, puķainos gumijniekos un ar mugursomu un telti – tiem jau tīrus un drošus traukus nevajag!

No manas festivālu dienasgrāmatas pierakstiem:

5.aug.2016.

Vakars laukā. Žūst hennas tetovējums. Klaiņo odi, uzmācas mušas. Katrā stūrī un pagalmā skan cita stila mūzika. Pārsteidza “Pērkonvīri”, ar baudu klausījos. “Austrumkalns” atbraucis no ārzemēm – nu, nekas īpašs. Gaidu “Jauno Jāņu orķestri”, “Mantu”, deju izrādi “Ārā” un ļaušu lai “Spiritual seasons” mani pārsteidz.

Vēroju jaunās dabas saudzēšanas/atkritumu šķirošanas idejas -caurules “for cups” gudrai šķirošanai.

(Mani uzrunāja kāds jaunietis, sveicināja. Sapratu, nojautu, ka kāds no manas skolas vidusskolniekiem – tik nezinu vārdu! Ieraksti facebookā liecina, ka te atrodas vēl vismaz trīs ķegumieši.)

Atradu ēstuvi, kas kļuva par manu iemīļoto un pasūtīju gardu kafiju un violeto rimbuli (tā iesaucu krāsainās glazūrās tērptus virtuļus, jo nevarēju atcerēties vārdu “virtulis”. Mans jaunvārds ielīksmoja arī kafejnīcas personālu, sevišķi pēc manas apmierinātā klienta rakstiskās atsauksmes, kas drīz vien tika piestiprināta pie sienas!

6.aug.2106.

Lai arī rīta cēlienā lietus Labu Dabu manāmi sabiedēja, vakarpuse, šķiet, no slapjajiem mākoņiem aizmukusi. Gumijnieki šoreiz tieši laikā!

No lielākās daļas man simpatizējošo grupu izcīnīju autogrāfus. Ļāvu, lai BarberShopā man aplīdzina matus. Turpināju sevi lutināt Caffe People stendā ar labāko kafiju visumā un gardākajiem rimbuļiem. Vēlāk atklāju gardus kartpelīšus (malači, latgalieši!).

Skatos – hennas tetovējums šodien skaists, bet, ek, vajadzēja nežmiegties ar naudu un prasīt/izvēlēties to zīmējumu, kas man tiešām patika.

Naktī teltī mazliet sala, no rīta telta malas pilnas ūdens – smēlu ārā ar kausiem (nu, labi, kausu nebija – mērcēju un žmiedzu frotē dvieli).

7.aug.2016.

Salijis rīts, salijis gaiss un atkal visapkārt manā teltī ūdensatrakcijas! Šoreiz izmērcēju palagu, pidžammu un secināju, ka arī zābaki pielijuši.

Telts salocīšana bija mazā izmisumiņa apvēdīta – loki, kā gribi, bet teltsmaisā nelien! Kad beidzot to ietūcīju, maiss ievaidējās un 10 cm ieplīsa pa vīli. Secināju, ka esmu āpsis un jumtiņu pie teltspriekšas nebiju nostiprinājusi ar atsaitēm – loģika nebija nostrādājusi! Ak, tāpēc jumtelis, svoločs, bruka, krita un zvārojās!

Laba Daba bija ļoti laba, bet bikuci par slapju gan.

Busā uz Siguldu man blakus apsēdās un snauda festivāla zvērs. Zvērs visās nozīmēs – tam mugurā oranžs flīsa tīģera kombinezons – ar dubļiem notašķīts, basās kājas zandalēs nošmulētas, bet balss, runājot ar draudzeni, ko šamais uzlūkoja kā svešinieci, pikta un konkrēta: “R-r-r-r. Nēēe. Jārrrr. Mhmrr. Rrrrr.” Sak’, liec mani mierā es, zvērs, un zvērs manī un uz manis ir ļo-o-o-ti noguris, nofestivālojies, noballējies, nodziedājies, norūcies un negulējies.

Vasaras prieki laukos

Šī ir nodaļa, kurā viss pasakāms īsi – ideāla atpūta pie dabas krūts! Lasīšana, intensīva radu satikšana, peldēšanās, grāmatu lasīšana un jauka kopābūšana ar vecmāmiņu un kaķi! Vasaras laikā arī pieņēmu pirmos nopietnos, neatkarīgos lēmumus, pie kuriem nolēmu turēties un drosmīgi īstenot.

 

Bundzinieku samits

Tas ir galvenais šīs vasaras notikums – emocionālākais no visiem. Turp mani gādīgi aizvizināja Artūrs. Tā nu no ne-bundzinieku vides maniem draugiem tur bija viņš un Guna, par ko man patiess prieks. Satiku arī Kārli, bet žēl, ka Lintiņš netika. Miķeli arī nesastapu – laikam arī koncis citur bija.

Šogad Baltijas otrajā bundzinieku samitā piedalījās ap 200 bundzinieku – uz pusi vairāk, kā pagājušogad. Tik ilga un varena kopāspēlēšana nav vārdos aprakstāma, tas jāredz, jādzird, bet vislabāk – jāspēlē ar pārējiem! Protot vai mācoties spēlēt bungas, kā var nosēdēt malā, vien noskatoties – es nevarētu! Tā patiešām bija superīga sajūta, Prāta Vētras dziesmu spēlējot nonācu totālā ekstāzē – koki vien pa gaisu! Kaifs spēlēt, lūk ieskats, ko safilmējuši droni 2nd Baltic Drum Summit flash mob / 200 drummers playing “Can’ t Stop This Feeling” originally recorded by Justin Timberlake. un te vē viena šīs dziesmas videoversija no cita skatu leņķa Justin Timberlake “Can’t stop the feelings” Baltic Drum summit 2016

20160710_150521-pano

Viesu grupa The Elliotts arī nebija neko tik grandiozu rezējuši The Elliotts Bundzinieku samitā

Bungu kopritms, ko katrs bunģieris iemācījās mājās, skanēja šādi – 2nd Baltic Drum Summit – kopbīts To iešēroja Drum Brothers.

Satiku gan paziņas, gan draugus. Kaifs, klausoties mana otrā bungu skolotāja sniegumā – Mareks Logins ļoti progresējis Briselē. Spēlē Mareks Logins

Pāris profesionālo fotogrāfiju kadri. Savu setu atradu pēc toma, kas ar savu zilo perlamutru spoži izcēlās dzelžu jūrā. Šajās melnbaltajās tas gan nav nezinātājam sazīmējams!

13599872_1213450238705326_2157835663974185453_n13606498_1213450158705334_5352649316168535662_n

Paldies jāsaka Bungu skolas vadonim Andžejam Graudam par šāda pasākuma organizēšanu jau 2.gadu! Protams, ir idejas, kā šo pasākumu uzlabot, jo šogad bija gan savi plusi, gan mīnusi.

Labais –  apsargāta bungu izkraušanas vieta, plašs repertuārs, dzīvā mūzika uz skatuves, daudz un lieli skaļruņi kontrolei, tribīnes skatītājiem, bundzinieku paraugdemonstrējumi, drum battle, samita krekliņi un cepures, neliela tirgošanās.

Uzlabojamais – Ghetto Games teritorijā īpaši nebija, ar ko nodarboties līdzbraucējiem, koncerta gaidītājiem. Bundzinieki vēroja paraugdemonstrējumus, pētīja mūzikas piederumu stendus, bet gaidītāji no 12:00 līdz vakaram bija noguruši, skaļuma apdullināti. Ja arī paēst vai iedzert kafiju varēja doties tuvākajās ielās, uz vietas pietrūka elementārākā – ūdens, ko padzerties. Stulbi noorganizēts arī Drum Battle – pie spēlēšanas netika liela daļa gribētāju, kas jau bija savlaicīgi pieteikušies – tikko, kā ieradās. Pēc kāda principa tika sadalīti pāri, nezinu. Tas bija rūgtumiņš…, jo varēja taču vismaz paziņot par izmaiņām – sak’, sorry, ļaudis, laika maz, visi nespēlēs. Tad es būtu pieteikusies uz vietas, kad kāds cīnītājs nebija ieradies uz cīņu, jo tādas situācijas bija, bet es paklausīgi gaidīju savu izsaukšanu. Plānotā savstarpējā mainīšanās vai tirgošanās ar instrumentiem arī nenotika. Tā nu cilvēki klīda pa asfaltēto placi… Vēl viens akmentiņš, kas metams – bungu skolas jaunieši un bērni bija tā pārņemti ar bungošanu, ka nespēja ievērot noteikumus un disciplīnu – ja Andžejs teica un ar žestiem rādīja, kad jābeidz spēlēt vai grabināt starplaikos un aplaudējot, tad jādzird, jāseko – bet, nē – kā auni… beigās jau publika arī bija nogurusi no bungāšanas nevietā.

Vietas izvēle bija reizē pluss un mīnuss, jo labi, ka samits notika Rīgā, turp vieglāk un ātrāk + lētāk nokļūt , bet atmosfēras ziņā man labāk patiktu pļavā, dabā, kā redzams pagājušā gada pirmā bundzinieku samita video. Gan bildes, gan video brīvā dabā būtu jaukāki.

Lielās tumbas palīdzēja 200 bundzinieku pūlim, bet ne pilnībā – vienalga bija skaņas viļņa novēlošanās, kas radīja neprecīzs spēlēšanas skaņu.

Par mūziku, kas jāklausās

Rīgas pilsētas svētkos palaimējās klausīties leišu post-rock grupu “Music InWallved”Music InWallved – gaumīga instrumentālā mūzika. Manis safilmētais –  Music InWallved – 1 , Music InWallved – 2 Žēl, ka viņiem CD nebija. Nekas, jāklausās netā.

20160813_170811

Biju uz “Placebo” konci – jā, feini, bet – ne tik, lai mūzika mani paņemtu pilnībā. Vēroju video projekcijas un ekrānu kustību, krāsas un analizēju bundzinieka bītus.

Tad jau iedvesmojošāk bija Labā Dabā dzirdētie “Pērkonvīri”, “Dārdi”, “Manta”, Haralds Sīmanis, “Zāle” un “Stūrī Zēvele”.

20160901_131719

Bungu štelles

Prieks, ka esmu tikusi ne tikai pie bungām, bet arī pie jauniem kokiem un zvaniņiem. Guna uzdāvināja vālītes ar Muse bundzinieka autogrāfu (dirrect from UK). Bundzinieku samitā sagrābos skaidojamos kociņus treniņiem – lai ir, ko lauzt! Nu tikai jāspēlē, jo gatavojoties bundzinieku samitam vienas labās vālītes aizvālēja skaidās!20160709_150820

20160919_15054220160901_142702

Advertisements

838. bungu diena – par orķestri, VIA u.c.

2016.gada 9.jūnijā.

Nedēļas nogalē laižu uz lauku biežņu – izvēdināt galvu, jo prāts pārdedzis – no manis vien pelni un ilgas pēc prieka, miera un smaidiem.

Pirms aizbraukšanas uz bezcivilizācijas nostūri, jāveic raibs atskats par caur pirkstiem izslīdējušo laiku.

Smags mācību gads bijis, bet sajūta, ka pedagoģijas rullis mani norullējis plakanu, bet…

 

 Lielākais ieguvums– manas muzikālās uzdrīkstēšanās, no kurām nevienu nelaidu garām – skolas VIA, mācības pie Lintiņa, veiksmīga iefiltrēšanās Salaspils orķestrī.

Nākamā gada mērķis – uzkāpt rudimentu kalnā, pievarēt sevi, uzcelt to, kas manī spēcīgs – atrast manī dziļi esošo lielo, labo, vērtīgo, kam nebijis vaļas un ļaušanas izpausties.

Muzeju nakts dienā aizdevos uz manu veco, labo, mīļo Tomes skoliņu. Ābeles zied, skolas 2.stāvā atvērta pirmā Novadpētniecības muzeja izstāžu zāle – baltā zāle, kurā izstāde, kas veltīta Jāzepam Osmanim – viņa rakstītajām bērnu grāmatām un gleznām.

Vakarā, kā jau ierasts, devos uz Ķeguma HES.

Jāaizbrauc arī uz Kristus Karaļa kalnu (www.agkk.lv) – pārāk maz tur šogad būts. Zinu, ka tur milzum daudz jaunu ziedu un skulptūru.

Kas pēdējo divu mēnešu laikā vēl noticis? Viss skaistais!

Ar klasi biju brīnišķīgā vietā – Namdara darbnīcā, http://www.namdaradarbnica.com/ Garkalnes novadā, Pirts Alpos. Sastapu tur saliedētu, profesionālu komandu, kas sniedz kvalitatīvu un sirsnīgu pakalpojumu, kas sevī ietver sajūtas, skaistumu, prasmes, zināšanas, atpūtu un īpašu sadraudzību ar dabu, vidi un koku.

Mazo ekskursija uz Namdara darbnīcu Garkalnē

Smaržoju kadiķa koka pogu. Nevaru aizmirst šo ekskursiju. Vēlos tur atgriezties.

13254437_616130825200936_296852859242746340_n13265909_618639324950086_1208904449329997623_n

Izdots skolas avīzes astotais numurs, kas šobrīd ir liels punkts uz i.

Esmu pavadījusi superīgu laiku ar Ķeguma skolas vokāli-instrumentālo ansambli. Piedzīvojumiem bagāti koncerti un mēģinājumi.

13327379_10207539475099942_581866299044716184_n13327471_10207539475059941_4177600814780609934_n13245494_615205941960091_7018495051754623466_n

Pateicoties Gundaram un Tālim Gžibovskim tiku uz pasaules stāra Virgil Donati koncertu. Tas bija kaut kas…! Nekad iepriekš neko tik savdabīgu, kvalitatīvu, īpašu ritma un skanējuma ziņā nebiju dzirdējusi!

Ar Salaspils orķesti uzstājāmies Salaspils kultūras namā “Enerģētiķis” (basbunga aizdancoja tiktāl uz priekšu, ka gandrīz saplacināja flautistes!).

Tad sākās orķestra ceļojumi!

Aconē (kad apravē ap bungu setu pienenes, nekāda vaina – spēlēt var!).

Saulkalnē (otrais pieturas punkts, uz kuru mūs Salaspils pilsētas svētku maratona ietvaros iedzina biezokņos ienest kultūru, bet klausītāju no malas praktiski nav, jo neviens nav lāgā informēts!).

afisa_v

Taču Alūksnē viss godam!

Lai arī uz estrādes uzspērāmies orķestru mēģa beidzamās dziesmas vidū, lielajā kopkoncertā viss bija super – savlaicīgi, organizēti, skaisti un skanīgi. Iemācījāmies nepazust pilsētas labirintos, nostaigājām pēdas gluži plakanas, apcepinājāmies saulē. Skvērā pie strūklakām veselu programmu nospēlējām, gājienu ar neskaitāmiem maršiem sveicinājām.

13434691_10207614091165297_2580559380144525333_n111784__574a8ca1e3224.jpg13344550_10207614085925166_363750790655551056_n

Nākamajā dienā ciemojāmies kaimiņos pie igauņiem un , protams, Munameģī arī uzkārpāmies.

Pēcpusdienā piedzīvojām riteņbraucēju sacensību nobloķēto satiksmi un atkal lielo programmu pie kaut kāda lielveikala izspēlējām.

Spēlēšana orķestrī, ja tas nav sākts no mūziķenes 4.klases, ir liels izaicinājums, atbildība un grūtībām kaisīts ceļš. Sākums bija neaprakstāmi grūts – 40 izmisuma nokrāsām krāsots! Nu ir labāk, vieglāk. Protams, kad “pazūdu nošu lapā”, ātrumā neatrodot kōdu, desenio vai nesaskaitot taktis, paļaujos uz sajūtu – improvizēju un sekoju diriģenta rokai, taču tas nelīdz, ja pati sakāpinu tempu – tad man trāpa skaļš diriģenta “MIE-RĪ-GĀK! Flautas netiek ar 16-daļām līdzi!”! Nekas, būs labi – gan jau kaut kā iemanīšos lielos nošu palagus atkost! P.S. Paldies, Kārli, par dāvanu!

13346643_10207614084805138_5262878962799825263_n

5.jūnijā absolvēju Rīgas Slavenās Pop&Rock studijas 2015./2016.mācību gadu. Prieks par diplomu un Lintiņa rakstīto apLIECĪBU, bet lielākais gandarījums, ka tiku godam galā ar bungu solo un Simply Red “Stars”. Jā, aizbrauca drusku jumts un es zinu, ko spēju vēl labāk, ko neizspēlēju perfekti, bet man nebija kauns par savu uzstāšanos – viss bija vienkārši super!

drum solo & drum cover of “Stars” Simply Red

13325583_10207583466879709_7433425556295038272_n

Nu ceļš vaļā vasarai – jūlijā 2.Baltijas bundzinieku samits, bet augustā festivāls Laba Daba.

Laukos jāatrod laiks rudimentiem, mūzikas klausīšanās, rakstīšanai, lasīšanai, peldēšanai un dabas, un dzīves baudīšanai; mirkļa apstādināšanai un sajušanai līdz saknei.

797. par mirkļa apstādināšanu un bungošanu, skolotājiem un apskaņošanas fēleri

17.04.2016. Svētdiena.

PĀRDOMAS par mirkļa apstādināšanu un bungošanu

Ķegums. Priekšpusdiena. Fonā skan klavieru noskaņmūzika.

20160404_083313

Bilde no 4.04.2016.rīta cēliena

Kaķis murrā un snauduļo manā klēpī.

Kafija šorīt garšoja vienkārši izcili!

Aiz loga slapja pavasara svētdiena.

Pēdējā laika (jau vairāk kā gadu) man reti izdodas apstādināt mirkli – apsēsties omulīgi krēslā, skatoties āra pasteļtoņos, un apcerīgi rakstīt.

Ja neapstājos un neko nepierakstu, notikumi un emocijas atmiņu taisnē ietriecas viens otra mugurā, radot vienu garu, asu līniju, kurā skatoties aizmirsies un izplēnējis pirmā notikuma spilgtums un palikusi vien pēdējā notikuma ēna.

Tā pamatā ikdienas steiga. “Ātrums” ir mūsdienu cilvēka dienišķais atslēgvārds. Aizņemtība – nenovēršama komponente.

Vai var ko mainīt? Var. Taču tad ir jāļauj sev apstāties un iegrimt tieši šajā priekšpusdienā, konkrētās stundā un stundas ceturksnī. Iegrimt tā, ka to sajūti līdz sīkumam.

Esmu laimīga, jo man ir kaut kas, kā ir daudz un pārpārēm; ir kaut kas, kā par maz un pietrūkst; un kaut kas, kā nav nemaz.

Ir veiksmes, dziļi kritieni, ir prieks un sāpes. Nē, vilšanās nav – to es mācos ignorēt, nelaist sev klāt, jo tam nav jēgas.

Nozīme ir sāpēm, grūtībām un labsajūtai.

Prieks ir rets agregātstāvoklis, jo, ja to sajūtu, tas ir manī dziļi iekšā un lielākoties priecājas tā nosvērti un klusiņām, it kā priecāties būtu nepieklājīgi!

Mēdzu palekties un izsaukties aiz sajūsmas vai arī pārdzīvot un būt tuvu asarām, kad kaut kas neizdodas, nesanāk vai nenotiek kā naivi cerēts. Man visa ir pārpārēm.

Šorīt mani iepriecināja bungu skolotāja Mareka video, kurā viņš rāda augstāko klasi kaut kur, varbūt Briselē.

Mareks Logins drums / kick

Viņu satieku retajās LV apciemojumu reizēs, kad ņemu meistarklases nodarbību. Stingrs, prasīgs un tiešs skolotājs, pēc kura stundām man nepieciešama maza reanimācija, jo viņš liek ieskatīties bungu spēlē, tehniskajā izpildījumā un improvizācijā dziļāk.

Skatos, skolotājam Miķelim kārtējā lielā uzstāšanās uz nozīmīga steidža!

Mēs tiekamies reti, taču ikviena divu stundu nodarbība man ir kā 12189600_515674311920865_787489730979497879_nmalks svaiga gaisa – piepildīts ar derīgām bundzinieku fīčām, improvizācijas brīvību, pozitīvu gaisotni un cerīgu skatu nākotnē.

Šonedēļ netiku ne uz vienu no mana īpašā, pirmā un nozīmīgākā bungu skolotāja Kārļa koncertiem, jo daudz darba un treniņu (ek, orķestra mēģis otrdien, bet nošu lapas nav kārtīgi izspēlētas, uztrenētas. Visi tie deseņjo, forte, lukturi un 16-daļas mani reāli baida!).

Kārlis THE SWAMP SHAKERS – SHAKE IT (live@LTV7) ir lielisks padomdevējs un prasīgs skolotājs, kurš spēlējot smaida un priecājas tā, it kā bungu spēle būtu tikai prieks un nebeidzama “easy” izklaide!

Sen neesam neko no džeza mācījušies un spēlējuši – bet tieši skolas instrumentālā ansambļa sastāvā es sajutu to īpašo garšu un kaifu, ko sniedz spēlēšana šajā mūzikas stilā.

12987071_10207229953082085_1522279223823141187_n

Kādas saulainas novakares treniņā

Vakar man bija satraukta sirds – kā nekā pirmā nopietnākā haltūra bundzinieka statusā, par ko kabatā iebirst sviedriem slacīts muzikanta grasis.

Forši, ka pie Lintiņa šo 4 mēnešu laikā (notikušajās 14 mācību stundās) rasta lielāka skaidrība rudimentu ābecē un taimteiblā, bet arī  jaunas dziesmas apgūtas – 3 mīnusi nav ne daudz, ne maz, bet tieši laikā, jo Lielvārdes florbola komandas svinību pasākumā 3 gabali arī bija nepieciešami!

13015110_10207229955362142_7043055168562091733_n

Lai arī pēdējā brīdī tiku uzrunāta, piekritu uzreiz, jo uzstāšanās pieredze ir apzināti jāuzkrāj. Steiga un pēdējā brīža iesaistīšanās apskaņošanas jautājumu risināšanā, deva neplānotu triecienu, jo, redz, sporta hallei kā lielai telpai ir sava skaņas specifika, kas muzikantam noteikti jāņem vērā. Meklējot ātru risinājumu, pēc padoma zvanījos gan Kārlim, gan Lintiņam un centos organizatora vērību griezt uz nepieciešamo, piem., tumbu kontrolei.

Lai arī šodien, noskatoties vakardienas video, secinu, ka beig-beigās viss bija normāli, šī uzstāšanās man deva lielu pieredzi un jaunu kļūdu sarakstu, ko “delītēt” – tā kā monitortumba netika dabūta (he, kurš tad tev vīkendā uz pēdējo brīdi tā uz sitiena aizdos?!), un solītais kompja tuvums bungu setam nenoorganizēts, nācās iztikt ar griestu tumbu kaut kur augšā virs manis.

Pirms tam, soundčekā, Ainars Puķītis: Stunda pirms čempionu sumināšanas …. – soundčeks Katrīna Rotgalve vairākkārt mēģinot, tiku precīzi uz bīta/mīnusa. Taču uzstājoties pasākumā mani nepameta totālas neuztrāpīšanas sajūta; kamēr skaņa nonāca līdz manīm, to biju dažbrīd apsteigusi – totāls feils. Tāpēc arī kaifa no spēles praktiski nekāda – daļa kruto fillu neiespēlēti un citas sīkas kļūdiņas. Nē, bungu koki neaizlidoja! Man bija sajūta, ka bliežu par skaļu, taču, ja paklausās ierakstu, skatītāju tribīnēs jacenes skaistās notiņas un feinais bass bija reti sadzirdams… Brīžos, kad pie pults sēdošais jauniešu bariņš mīnusu uzlika par klusu vai neplānoti pārtrauca ar pāris iestarpinājuma teikumiem (un tad atkal ieslēdza!), bija mazliet bezspēcīga un dizāster sajūta. Jā… apskaņošana iebrauca lielā tintē.

Mēģī bungu setam pretī iecentrēja vienu pamatīgu miķi, kas ņēma iekšā pārāk spēcīgi – drobene skanēja skaļi un asi, bass normāli, taču tas nekam nederēja – tāds nedabīgs metāliskas skaņas blieziens…

Arī līdzpaņemtais 2 m vads austiņām neko nelīdzēja, jo vada štekera galviņa nederēja sadalītāja caurumam un vada īsums neatļāva pieslēgties 10 m attālumā esošajam kompim, no kura tika translēts mīnuss.

Varētu teikt, ka baigais feils, taču tā nav. Es to definēju par mācību, praksi un pieredzi. Tuvumā sēdošie sportisti tika uzmundrināti, pasākums iekrāsots; 2 reizes pat piespēlēju ritmiņu, kad viņiem pēkšņi bija jānodzied viena tautasdziesma kā humoruzdevums.

13051654_967304990027899_6805298440998236811_n

Uztraucos par Kārļa aizdoto bungu setu – vai, atvedusi to atpakaļ dislokācijas vietā, esmu perfekti uzstellējusi atpakaļ; ir aizdomas, ka bungu beņķim atkal kaut ko sačakarēju… uij, rīt dabūšu pa ausīm.

Varētu padomāt, kāpēc jāraksta par kļūdām, neveiksmēm un citām muzikanta dzīves aizkulisēm…! Taču tieši tur tā sāls – procesā un apslēptajos zemūdens akmeņos, jo tie, kas spēlē=dara, citādi kā caur ērkšķiem, pie zvaigznēm netiek!

Labi, “liekam jaunu bildi iekšā”- pirmkārt, man jāiegādājas tā monitoraustiņa (vai kā nu to sauc?!), tad – savs bungu sets un pagrabs, kurā spēlēt bungas jebkurā laikā, kad vien vēlos. Grandiozi plāni? Protams! Bet tā tam būs būt, mīļie!

P.S. Superīgs video, kurā viens bundzinieks atklāti par svarīgāko DRUM MOTIVATION – #LiveToPlay w/ Orlando Drummer UN amatieris Amateur , UN ritma prieks, ko uzmeistarojis izgudrotājs un mūziķis Wintergatan – Marble Machine (music instrument using 2000 marbles)

P.P.S. Mākslā nav aizspriedumu, robežu un dzimuma. Ir krāsa, mūzika, kustība, stāsts un emocijas. en dansant sur la terrasse UN talantīgs deju skolotājs YANIS MARSHALL CHOREOGRAPHY “GRAVITY” SARA BAREILLES. LYRICAL COTEMPORARY JAZZ CLASS

_______________________________________________________

BUNGU ŠTELLES.

Foto no interneta – pētīju bungu vālītes un statīvus statīvus – funktierēju, kurš labāks.

s-l1000StickARK_SilverPDP-SticksOnSide_(1144-v01bX2a)(900x556)stic-pods-stick-holdersStikClip1swirly-drumstick-holder1il_fullxfull.526199719_n4bqlg_DV016_Jpg_Large_491147.001_black_loadedMaxonix StickARK_on-DW-black-drum-(photo-by-DaveC-scnshot)v01a_LG

Ak, jā, šobrīd pie  Lintiņa jauni treniņvingrinājumi; ir, ko noņemties!

_________________________________________________________

KONCERTS

Atskatoties uz superīgo pasākumu 25.02.2016. – Latvijas 1.Rokkafejnīcas 4.gadu jubilejas pasākumu. Devos uz man svarīgāko – dokumentālās filmas – triloģijas “Savējie sapratīs” 1.daļas “Sešdesmitie. Sākums.”prezentāciju, kurā uzstājās Laime Pilnīga un The Swamp Shakers.

Dažus kadrus noknipsēju, satiku Rūtu ar ģimeni. Parunājos ar Kārli, Annu. Kūka, sarkanvīns, savējie. Perfekti!

Jauki, saturīgi pavadīju vakaru, bet nepaliku uz nakti, jo nākamā, protams, darbdiena. Turpinājumā lieliskas fotogrāfijas no šī pasākuma, kam autors Zigmārs Bergmanis.

phoca_thumb_l_rckcf 24_02 41

Fotogrāfs iemūžinājis manu roku, filmējot. Nice!

Latvijas 1.Rokkafejnīcas 4 gadu jubilejas pasākumā

Kopā ar The Swamp Shakers

phoca_thumb_l_rckcf 24_02 55

The Swamp Shakers. Foto: Zigmārs Bergmanis

phoca_thumb_l_rckcf 24_02 5212973093_1063135267093479_2767396002975642117_o12973217_1063135157093490_7937977171250373086_o

12985536_1063135443760128_1696441297468678050_n

The Swamp Shakers. Laime Pilnīga. Latvijas 1.Rokkafejnīcas 4 gadu jubilejas pasākums. Foto: Zigmārs Bergmanis

12994359_1063135347093471_4969326743903194136_n13015555_1063134260426913_1595687923009699412_n13015677_1063134370426902_1482507846231301046_n

759.

23.02.2016. Otrdiena.

Pēc slimošanas, 3 privātnodarbību izkrišanas un neplānotas, bet labprātīgas došanās pie zobuārsta, esmu pilna enerģijas un atkal ierindā!

Prieks par šodienas treniņu (jo koris ieradās tikai pēc pus deviņiem, paspēju labu strēķīti paspēlēt). Atkārtoju 8 skaņdarbus, paslīpēju bītus, taču 2 h aizlidoja pārāk ātri.

Nesanāca arī iemēģināt jaunos kokus (mūzikas bodes vīriņš teica – ja iesākot, nevarot vairs ar citiem paspēlēt; tas no viņa dēla – bundzinieka, pieredzes!). Palūkosim, skatos uz to pierašanu mazliet skeptiski!

20160223_210039

Rīt VIA mēģinājums; redzēs, kā būs – esmu mazliet izsitusies no mēģu intensīvā ritma.

Mācāmies jaunu skaņdarbu, kuram daudzas ievadtakstis un pirmie pantiņi bez bungām – nevaru prātīgi izskaitīt, kurā taktī jāiestājas ar bītu; nedrīkst nokavēt uztakti. Par to baidoties, bieži iesāku par ātru! Jop-tiņķ-ar-ārā!

Mazais Rockabilly festivāls (minēts iepriekšējā dienasgrāmatas ierakstā) iekrāsoja lietaino dienu siltos toņos.

Neliels raksts i-netā te: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/215203/pita-anna-pec-rokenrola-karala-aiziesanas-nespej-dzivot-savas-majas

Tā kā manis fotografētie kadri ir neasi, ievietoju 2 foto no augšā minētā raksta.

No maniem pierakstiem klubiņā “uz salvetēm”: 

“Mārstaļu iela, klubs “9.vilnis”. Dārgs iestādījums – karsta upeņu sula ar balzāmu 6 eiriki; (knapi palika nauda vilcienam atpakaļceļā) – dārgāk, nekā ieejas biļete uz šī vakara pasākumu! Man paveicās, ka esmu savējo sarakstā, citādi – būtu čušš!

20160211_203359

Tauta pamazām sanāk. Dīdžejs liek pasākumam atbilstošu mūziku (kā solīts pasākuma afišā). 50-to gadu šarms arī dreskodā – īsts vai stilizēts pin-up.

Esmu dislocējusies 2.stāva balkoniņā, lai baudītu neatkarīgo skatu. Ļaudis dejo – prieks skatīties! Apbrīnoju – kā tik forši var kustēties!

Skan labi ieraksti – kvalitatīva mūzika, kas silda, jo ir dziesmas vai noskaņa, kas bijusi klausoties ko līdzīgu bērnībā. Zinu, paps toreiz to klausījās; nav gan skaidrs – tās bija plates, kasetes vai radio. Par pēdējiem 2 esmu vienlīdz droša.

Tā, savējie kāpj uz skatuves – nu jāklausās, jādzīvo līdzi, pierakstus malā!

Uff, super – 35 minūtes uz steidža The Swamp Shakers. Enerģētisks baudījums. Skaisti, spēcīgi, kaifīgi – malači!

Protams, drīz uz skatuves The Real Gone Tones (Polija). Ir interesanti. Klausos, kā Kārlis ieteica. Vēlāk arī pajautāju, kāds bija viņu izpildītās 1.dziesmas nosaukums, jo tā vienīgā spilgti iekrita ausu atmiņā! The Real Gone Tones – Hot Mess Jā, autentisks skanējums, bet… tauta dejo maz, taču, kad atkal uz skatuves mūsējie, publika spiedz, aizpilda deju placi.

Atvados no Kārļa, jo laiks skriet uz pēdējo vilcienu.

Ārā sācis snigt lielām, ātri kūstošām pārslām. Ļauju sev apsnigt.

Esmu ar pozitīvām sarunām sasildīta, kvalitatīvu mūziku klausījusies.

Pilna laimes istabiņa.”

754.bungu diena

11.02.2016. Ceturtdiena. Plkst. 11:11.

Man dienas vidū atradies mazais mirklis rakstīšanai, jo 1.kl.priecīgi bauda valstī noteiktās pirmīšu brīvdienas.

Pieņemsim, ka šodien varētu būt apmēram 754.bungu diena – aptuveni prātā saskaitīju, lai nonāktu pie kāda atskaites punkta skaitļa, no kura turpmāk turpināt.

Jaunais gads iedvesmojoši un ļoti darbīgi startējis – no 5.janvāra mācos bungu štelles pie Gundara Lintiņa Slavenajā Rīgas Pop&Rock studijā (ļoti gan ambiciozs, garš un dīvains nosaukums!), kuras plakātā man labvēlīgais teikums: vecumam nav nozīmes!

11935162_1637508599867312_3336706215396839396_o

Šogad nolēmu vairs neļaut sev uztraukties par savu vecumu – kāda gan nozīme un atšķirība! Viss ir štokos – turpināt tikai bliezt pa šķīvjiem, nomest skaidu un miers!

20160110_153941.jpg

Skolas instrumentālajā ansamblī turpinu “ķert kaifu” jaukā kompānijā, ko vada nepārspējamais Kārlis Paukšte (neapstrīdami – pirmais skolotājs ir un paliek pirmais un vērtīgāko zināšanu un prasmju pamatlicējs). Tur arī lielākais darbs grupā un ar sevi – daudz jauna materiāla – “garšīgo notiņu”! Strādājam intensīvāk. Kļūdu arī daudz. Labi, ka kļūdās visi, citādi es morāli nepārciestu, ja tikai bundzinieks būtu štruntīgs; katram savas lažas!

Ir jauni mazie sasniegumiņi, drosme, pārliecība, stabilāks=spēcīgāks sitiens.Parādījušās improvizācijas spējiņas un vēlme rakstīt dziesmas.

Ir daudz kļūdu un neveiksmju – varu pavilkties līdzi pianistam, ja viņš paātrina tempu; pati arī mēdzu slīdēt; paātrināt – klausoties mācībierakstu konstatēju, ka no nepieciešamā 105 mierīgi uzkāpināju līdz 109, bet tad vidēji turējos uz 106 vai 107. Jāstrādā! Metronoms, metronoms un vēlreiz – metronoms!!!

Un pianists vispār drosmi uzņēmies – speciāli mēdz mani pakacināt, tempu uzkurinot un skatās – noturēšu tempu vai pavilkšu līdzi!

Vakardienas mēģinājumā Kārlis bija gatavs man mest ar “tauri”(to laikam sauc par tubu, bet točno – ne par oboju!) pa “tauri”, jo vienreiz neizsekoju pareizi notīm lapā, otrreiz – sajāju ritmu – sākumā dodot pareizo, tad nepamatoti saātrinot. Zinu, mani noveda no ceļa tās 4 notis pirms pamatbīta takts; safārējos, uzkačājos un aizbizoju.

Kārlis tikai nošūpoja galvu un noteica – labi, ka laicīgi kļūda atklāta, nebūšu paspējusi nepareizo samācīties. Piesēdās pie otrām bungām, ierādīja pareizo, pakontrolēja… un mani nemaz nepiesita!

Secinājums viens – JĀ-MĀ-CĀS!

To arī vakar pēc mēģa līdz 20:50 darīju. Metronoms+pacietība+koordināijas vingrinājumi. Izkodu (t.i. sapratu) 1 grūto takti “The Reaper”-ā, taču sakarīgi spēju to nopēlēt lēni, jo tā sinkope kretinē!

Spēlēju, atklāti sakot – ne šobrīd vajadzīgajā 120, pat ne 100 sitienu tempā… Nožēlojami, bet fakts.

Bet cerība nemirst. Virziens ir pareizais.

Izskatās, ka mūsu jautro pulciņu varētu arī dēvēt par BUNGU SKOLU, jo katrs mācās vai mēģina spēlēt uz bungām.  Pat basģitāras meiča Ilvija un pūšaminstrumentu talants Daniela vakar tā noimprovizēja, ka būtu bijis vērts ierakstīt! Laikam tikai pianists Atis nav pie trumuļiem piesēdies! Ha, spējīga jaunatne!

20160208_173039

Reinis un Gatis uzsit bītiņu

Humora atkāpe.

Pirmdien Kārlis pamanījās Bossa Nova notis skaisti uzgleznot ar baltajām tāfelēm nedomāto, krāšno permanento marķieri! Skolotāja Māriņa ilgi esot to kodinājusi ārā!

He, jālasa, kas uz marķiera rakstīts, skolotāj!

(Ek, ansambis vienmēr kaut ko sastrādā – te atstāj ieslēgtu maģi vai skaļruņus, te “nevienam-nepiederošas-notiņas”, te pulti vai trubu, kas nav nolikta plauktā!)

20160208_171007

Es gan nevaru lielīties ar citu instrumentu spēles prašanu. Apgūstu vien ksilofona partiju “Fly Me To The Moon”; ja vajag, piesēžos pie klavierēm (pakomponēt vai iemācītes uz glokiem spēlējamo partiju).

Vēl vajadzētu iemācīties kārtīgi notis pierakstīt un ātri lasīt jau esošās, tad es būtu zirgā!

Vispār – solfedžo IR jāpadrillē!

Labi, nu sīkāk par jaunākajām nodarbībām rock-studijā. Bildēs redzami kadri no mācībmateriāla – mācos spēlēt uz mīnusiem “Whenever I Stop”, “Another Day Of Dust” un “Stars” – rokklasiku, ko pazīstu, taču izvēle random stilā – kuras notis grāmatā atvēris Lintiņš, tās būs jāspēlē!

Pie Lintiņa katra nodarbība dod man savas prasmes un stimulu.

Otrdienas treniņš vispār bija kolosāls – skolotājam nebija īstais laptops līdzi un līdz ar to arī nebija to dziesmu mīnusu, uz kuriem šobrīd mācos spēlēt.

Sākām, kā parasti – ar rudimentiem uz pada. Beidzot sapratu, kā pareizi tehniski spēlēt tremolo (kā jātur kociņi); radusies izpratne arī paradidlu spēlēšanu time-tabl-ā, kad jāspēj ātri pāriet uz sekstolēm (Single Paradiddle – Double Paradiddle – Triple Paradiddle – Single Paradiddle-Diddle un atpakaļ) 2/4daļās.

Pēc koordinācijas vingrinājumu variēšanas tiku pie jaunas nošu lapas – paradiddlu vingrinājumiem. Interesantākais bija variācijas, piem., tomu vietā spēlēt pa crash-iem vai arī spēlēt hi-hat ar kāju uz “1”, bet basu kopā ar tomiem. Pēc tam skolotājs ieteica paeksperimentēt – spēlēt paātrinot tempu, cik ātri un ilgi var. Sasniedzu savu maksimumu un bijām ar manu veikumu mierā – tiku atzīta par ātri apmācāmu (vai kaut kas tajā stilā!).

(Kārlis gan pasmīnēja, ka es priecājos kā mazs bērns par uzslavu – nevarot jau zināt, cik “zems” pārējo skolnieku līmenis. Jā, taisnība – neesmu spīdeklis, bet … katrs mans sasniegums ir mans … un mani ceļ. Pie tā arī paliksim!)

Kaut gan – līdzsvars ir vajadzīgs; vienmēr, lai ir kāds, kurš tevi ceļ mākoņos, notic,

un kāds, kurš noliek pie zemes – realitātē.

Mani skolotāji ir mans līdzsvars. Visi 4, ka mani skolojuši ir dārgakmeņi katrs savā jomā un spējās.

Tā, kas vēl pie Gundara…

Jā, parādija, kā bundzinieki pārbauda, vai bungu vālītes vienādas (lai noskaidrotu vai būs iespējams iegūt vienādu skaļumu rudimentos) – pasit sev pa pieri un klausās, kā skan. Točno – toni var sadzirdēt – kura vālīte dos augstāku skaņu vai zemāku. Līdz tam tikai zināju, ka bodē jāpārbauda vai koki vienādi – tos ripinot pa līdzenu virsmu un klausoties.

Atgādina – spēlēt viegli un spēcīgi, lieki nesasprindzinot muskuļus; trenēties, turot vālīti tikai 2 pirkstos.

Pie Gundara ir tā – patiešām labs skolotājs, mierina un saka ka LABI, lai arī es tobrīd jaucos un ļaujos mazajiem izmisumiņiem. Tāda laba sajūta, pozitīva atmosfēra, cieņa un pieklājība, bet pāri visam – pacietība.

Protams, sen pāri periods, kad raudātu vai lamātos, ja nesanāk. Saņemos, norūcu uz sevi, nokomentēju, ko daru nepareizi + ieelpa, izelpa, koncentrēti sasprindzināts feiss, acis ciet un  – uz priekšu!

Ārā pavasarīgi un silti. Ilgojos niknās, snieg-biezās ziemas, jo… tā arī nepaspēju iekāpt slidās!

“KaBriKoRds” ziemas miegā. Bez pianista tā štelle nerullē. Nolēmām paņemt pašizaugsmes brīvlaiku. Augam. Gabija un Ārčijs iepriecina ar smieklīgām vēstulēm un jaukiem tēj-vakariem.

Bet skolēni – ar jaukām tāfeļ-vēstulēm!

Es mīlu savu darbu! Es mīlu dzīvi! Un šovakar dodod dzīvē uz Rīgas klubu “9.vilnis”, kur Mazais rockabilly festivāls. Satikšu Kārli, Annu. Klausīšos labu, kvalitatīvu mūziku. Forši!

Vērtīgākās dziesmas Supernovā 2016

9.02.2016.

Vakardienas LV Supernovas 2016 iespaidā vēlreiz noklausījos 6 atmiņā palikušāko grupu manām ausīm un sirdij vēlreiz testējamās dziesmas (feini klausīties Catalepsia; Samantai Tīnai arī spēcīga dziesma, bet Elektrofolk sakarā, lai arī iepriecina bungu skanējums, nepāriet līdzību saskatīšana ar pagājušā gada Eirovīzijā dzirdēto; Edvards Grieze arī pozitīvi pārsteidza, bet…).

Apstājos pie 2 visiespaidīgākajām un vērtīgākajām kompozīcijām – sāku austiņās (labā skaļumā) manu favorītdziesmu DUELI.

Ilgu laiku Ivo Grīsniņš Grīslis un Justs Sirmais cīnījās ar rezultātu – viennozīmīgu neizšķirts!

Lai arī TV klausoties, skatoties Justs bija daudzus gaismas gadus tālāk par pārējiem (izcili saņēmies, enerģētisks skanējums; balss spēks + dziesma tāda, ka gribas dejot), šovakar visas bombongas tiek Ivo Grīsniņš Grīslis, JO – Viļumu Ingars ir uzrakstījis tik izcilu dziesmu, kas mani šovakar ir pilnībā pārliecinājusi – pasaulei jādzird tieši šī dziesma !

Nesmejieties, patiešām! Es sūtu uz Eirovīziju Ivo! Un punkts. Es, vienkāršā balss no tautas, esmu izlēmusi un man viss ir skaidrs.

Žēl 2.pusfināla māksliniekus, jo es apzināti neiekļāvu viņus manā šīvakara klausām-dziesmu duelī (lai gan bonusiņu no nākošā raidījuma mūziķiem saņēma MyRadiantU).

Ivo dziesma mani pārliecināja ar tekstu, melodiju, izpildījumu, basbungas un minorīgajām notīm un citām muzikālajām fīčām, bet galvenokārt – ar noskaņu – gribas gan skumt, raudāt, dejot un domāt. Pie tam – neapnīk – var klausīties nepārtraukti un iekausēties dziesmas grūvā un vēstījumā. We are the light! #supernova #eirovizija #wearethelight

Dziesmas video te – We Are The Light Eurovision Song Contest Latvia 2016

latvia-2016-supernova-logo

RIP Pete Anderson

Nespēju un negribu noticēt.  Nu arī Pits aizgājis…

922831_10200233280889653_379685221_n
Man pietika toreiz tikai ar pirmo tikšanos ar Pitu Andersonu un The Swamp Shakers…

Kad iepazinos ar Pitu tuvāk, sajutu  grupas un Pita enerģētiku, spēku, pozitīvismu, profesionalitāti un darbu, ko viņš ieliek visā, ko sāk. Man pietika viņu satikt pāris reizes, lai viss būtu skaidrs – es guvu visas atbildes.
No viņa staroja miers un mīlestība. Tas man paliks atmiņā un ne tikai. The Swamp Shakers ir īpaši.
581742_10200233266929304_1240748366_n
Pits ir leģenda un īpašs cilvēks, kura dziesmas biju klausījusies jau savā bērnībā… Vairs nezinu, ko teikt. Sāp.
945839_10200233297450067_1157232417_n

Skumjas kā pelēka migla.
Sirds svina smagumā.
Asaru atvarā krītu;
Ar ko gan būs parunāt?
Klusums kā nasta un svētība,
Klusums kā slepenas durvis –
Aizvedīs dziļumos, sevī;
Aizvedīs neapskāvis.
Tava dvēsele debesīs aizdejo,
Par prieku un sāpēm dziedot.
Tava dziesma manī paliek,
Smaids neizgaist.

RIP

1148785_10200706413557674_1161098323_n