870. Par maršiem, papīriem, gardumiem un sveša grābekļa salaušanu.
29.10.2016. Sestdiena.
Ir tā – vai nu ir iedvesma, vai nav. Un šoreiz ne par radošās mūzas meklējumiem, bet iedvesmu ikdienas darbiem. Rītos, kas mostos pēc 11-iem, jutos tīri jauki, bet vēlā vakarā nožēloju, ka diena bijusi par īsu un rīt NOTEIKTI jāmostas un jāceļas agrāk – varētu sākt 8:30, bet vēlākais, kad iztīstīties no gultas kokona – 9:30. Kā jūs domājat, izdodas?! Šodien izkāpu no gultas 10:00 un jutos kā varonis!
Šobrīd varu teikt, ka slinkumu esmu pieminusi ar kāju jau divas dienas (izklausās, kā anonīmo lietotāju sapulcē “es jau nelietoju 2 dienas…”), tas nozīmē, ka vakarā esmu gandarīta par paveikto un maz bijis lieki nomuļļāta, velti notērēta laika.
Tāpēc – par manām “varoņa gaitām” tekstuāli un bildēs:
Gatavojos tuvojošiem koncertiem, mācos notiņas, bet ne no galvas – galvenais ātri noorientēties nošu lapā – zināt, kuru takti jāspēlē. Protams, desenio un coda mani joprojām mulsina un pirms sāku trenēties tomēr paanalizēju nošu lapu. Jā, kad jāuzstājas, nebūs lieka laika analizēt nošu rakstu, tāpēc saprotu – ir jāiemācās lasīt un spēlēt uzreiz; katrā ziņā mācu sevi tā.
Tā kā orķestru repertuārā pamatā ir dažādi marši, mācos tos. Atklāti sakot – man patīk tos spēlēt. Vienīgi negribas ieciklēties uz tiem, jāatrod grupa, kurā spēlēt ko roķīgāku, lai nepārvēršos par tipisku orķestrantu, kas neko citu vairs nemāk spēlēt. Alkstu dažādības!
Ieziemoju balkonu – visus tukšos puķpodus savienkopoju, paslēpu; izmazgāju balkona grīdu.
Beidzot biju apkopt kapiņus. Kā sāku plosīties, tā nevarēju stāt – divu stundu laikā nogrābu ne tikai krustmātes ģimenes kapu vietu, bet arī pa labi, kreisi pie kaimiņiem. Lai arī saule mijās ar pēkšņu lietu, izlēmu nogrābt ceļu ne tikai priekšā, bet praktiski visā platumā līdz tā galam. Pārcentība maksā. Cik? Vienu svešu uz pusēm pārlauztu grābekļa kātu! Savu maziņo plastmasas štruntu nesaskādēju, bet, kad bija jādodas cīņā ar biezo lapu kaudzēm, aizņēmos vienu pie koka pieslieto. Nu ausis nolaistas, jo nezinu, kuram nodarīta skāde. Grābeklis izskatījās bezsaimnieka un vislietošanā, koka kāts izrādījās lai arī stabils, mitrumu pārsūcies, ko tur nepārplīst!
Fotogrāfijā viens izcils Ķeguma dizaina objekts – jaunais un vecais elektro-skapītis. Malacis, grafiti meistars – vecais lūznis nu ir ieguvis skaistu apģērbu!
Sāku turpināt škirot ārā metamos papīrus – šoreiz manās ķetnās nonāca augstskolas lekciju pierakstu gūzma. Tad nu stāvēju pie šķiromajamiem konteineriem un dīrāju papīru ārā no plastmasas vāciņiem, atdalot metāla skaviņas un aizšķirojot citā konteinerī (pie mūsmājām nav konteinera metālam lietām, nākas mest kopkastē). Process neplānoti ievilkās, jo starp papīriem atradās daži, kas vēlreiz rūpīgi jāpārlasa pirms izmešanas makulatūrā. Protams, šķiroju nežēlīgi – visa pedagoģija tika likvidēta… To n-tās pildspalvas skribelējušas n-tajās A4 papīra lapās, gan rūtiņu, gan baltās, gan tik caurspīdīgās, ka nav saprotams, kā uz tādām pamanījos reiz rakstīt – laikam bija kaut kāds papīra taupīšanas režīms. Kad ieraudzīju to kaudzi salīmēto, sakniedēto lapiņu, kas saucas – kursa darba melnraksts, iepletu acis pārsteigumā, jo tas bijis MILZĪGS darbs; kā es to vispār tiku paveikusi, neticami! Nabaga sekretārīte, kurai toreiz par 25 latiem bija visa šī ārprātība jāpārraksta datorrakstā!
Tā kā man dāsni tika piegādāta trešā ķirbju lieldaivu porcija, ķēros pie ķirbju ievārījuma darīšanas. Šoreiz nekāda mantas bojāšana ar pierīvētiem āboliem!
Tā kā citronu miziņa tika pierīvēta ķirbju ievārījumam, citroni palika kaili un lietojami vien tējai. Bet, tā kā man neplānojas tējas dzeršana kvantumā, izlēmu, ka darīšu eksperimentu. Tā sākumposmā apvārīju citronus. Sapratu, ka viss ir mega skābs, jāmeklē situācijas risinājums.
Tā nu nākamajā dienā piepirku 7 apelsīnus, 2 laimus, cukuru un ķēros pie eksperimenta otrās kārtas.
Atklāti sakot – visu darīju uz čuju un sanāca ideāls ievārījums!
Tā kā ķirbja sēklas atstātas nākamgad stādīšanai vai noēšanai, lai nekas no lielogas neietu zūdībā, ķirbja mīkstums tika atstāts pankūkām. Lai māja pārvērstos par gastronomisko izvirtību epicentru, dienu noslēdzu ar ķirbju pankūku cepšanu.
Mikai viss šitas ir līdz kaklam – guļ kā āpsis; solidaritētes pēc – tepat, virtuvē, saimnieces tuvumā!
Bilde gan no citas darbīgas dienas, kad kaķīts ātri iespruka plauktā, kas tobrīd tika kārtots un uz sitiena cieši aizmiga. Viltība izdevās – saimnieks ļāva kaķīšam netraucēti gulēt.
bungotajas dienasgramata 