754.bungu diena

11.02.2016. Ceturtdiena. Plkst. 11:11.

Man dienas vidū atradies mazais mirklis rakstīšanai, jo 1.kl.priecīgi bauda valstī noteiktās pirmīšu brīvdienas.

Pieņemsim, ka šodien varētu būt apmēram 754.bungu diena – aptuveni prātā saskaitīju, lai nonāktu pie kāda atskaites punkta skaitļa, no kura turpmāk turpināt.

Jaunais gads iedvesmojoši un ļoti darbīgi startējis – no 5.janvāra mācos bungu štelles pie Gundara Lintiņa Slavenajā Rīgas Pop&Rock studijā (ļoti gan ambiciozs, garš un dīvains nosaukums!), kuras plakātā man labvēlīgais teikums: vecumam nav nozīmes!

11935162_1637508599867312_3336706215396839396_o

Šogad nolēmu vairs neļaut sev uztraukties par savu vecumu – kāda gan nozīme un atšķirība! Viss ir štokos – turpināt tikai bliezt pa šķīvjiem, nomest skaidu un miers!

20160110_153941.jpg

Skolas instrumentālajā ansamblī turpinu “ķert kaifu” jaukā kompānijā, ko vada nepārspējamais Kārlis Paukšte (neapstrīdami – pirmais skolotājs ir un paliek pirmais un vērtīgāko zināšanu un prasmju pamatlicējs). Tur arī lielākais darbs grupā un ar sevi – daudz jauna materiāla – “garšīgo notiņu”! Strādājam intensīvāk. Kļūdu arī daudz. Labi, ka kļūdās visi, citādi es morāli nepārciestu, ja tikai bundzinieks būtu štruntīgs; katram savas lažas!

Ir jauni mazie sasniegumiņi, drosme, pārliecība, stabilāks=spēcīgāks sitiens.Parādījušās improvizācijas spējiņas un vēlme rakstīt dziesmas.

Ir daudz kļūdu un neveiksmju – varu pavilkties līdzi pianistam, ja viņš paātrina tempu; pati arī mēdzu slīdēt; paātrināt – klausoties mācībierakstu konstatēju, ka no nepieciešamā 105 mierīgi uzkāpināju līdz 109, bet tad vidēji turējos uz 106 vai 107. Jāstrādā! Metronoms, metronoms un vēlreiz – metronoms!!!

Un pianists vispār drosmi uzņēmies – speciāli mēdz mani pakacināt, tempu uzkurinot un skatās – noturēšu tempu vai pavilkšu līdzi!

Vakardienas mēģinājumā Kārlis bija gatavs man mest ar “tauri”(to laikam sauc par tubu, bet točno – ne par oboju!) pa “tauri”, jo vienreiz neizsekoju pareizi notīm lapā, otrreiz – sajāju ritmu – sākumā dodot pareizo, tad nepamatoti saātrinot. Zinu, mani noveda no ceļa tās 4 notis pirms pamatbīta takts; safārējos, uzkačājos un aizbizoju.

Kārlis tikai nošūpoja galvu un noteica – labi, ka laicīgi kļūda atklāta, nebūšu paspējusi nepareizo samācīties. Piesēdās pie otrām bungām, ierādīja pareizo, pakontrolēja… un mani nemaz nepiesita!

Secinājums viens – JĀ-MĀ-CĀS!

To arī vakar pēc mēģa līdz 20:50 darīju. Metronoms+pacietība+koordināijas vingrinājumi. Izkodu (t.i. sapratu) 1 grūto takti “The Reaper”-ā, taču sakarīgi spēju to nopēlēt lēni, jo tā sinkope kretinē!

Spēlēju, atklāti sakot – ne šobrīd vajadzīgajā 120, pat ne 100 sitienu tempā… Nožēlojami, bet fakts.

Bet cerība nemirst. Virziens ir pareizais.

Izskatās, ka mūsu jautro pulciņu varētu arī dēvēt par BUNGU SKOLU, jo katrs mācās vai mēģina spēlēt uz bungām.  Pat basģitāras meiča Ilvija un pūšaminstrumentu talants Daniela vakar tā noimprovizēja, ka būtu bijis vērts ierakstīt! Laikam tikai pianists Atis nav pie trumuļiem piesēdies! Ha, spējīga jaunatne!

20160208_173039

Reinis un Gatis uzsit bītiņu

Humora atkāpe.

Pirmdien Kārlis pamanījās Bossa Nova notis skaisti uzgleznot ar baltajām tāfelēm nedomāto, krāšno permanento marķieri! Skolotāja Māriņa ilgi esot to kodinājusi ārā!

He, jālasa, kas uz marķiera rakstīts, skolotāj!

(Ek, ansambis vienmēr kaut ko sastrādā – te atstāj ieslēgtu maģi vai skaļruņus, te “nevienam-nepiederošas-notiņas”, te pulti vai trubu, kas nav nolikta plauktā!)

20160208_171007

Es gan nevaru lielīties ar citu instrumentu spēles prašanu. Apgūstu vien ksilofona partiju “Fly Me To The Moon”; ja vajag, piesēžos pie klavierēm (pakomponēt vai iemācītes uz glokiem spēlējamo partiju).

Vēl vajadzētu iemācīties kārtīgi notis pierakstīt un ātri lasīt jau esošās, tad es būtu zirgā!

Vispār – solfedžo IR jāpadrillē!

Labi, nu sīkāk par jaunākajām nodarbībām rock-studijā. Bildēs redzami kadri no mācībmateriāla – mācos spēlēt uz mīnusiem “Whenever I Stop”, “Another Day Of Dust” un “Stars” – rokklasiku, ko pazīstu, taču izvēle random stilā – kuras notis grāmatā atvēris Lintiņš, tās būs jāspēlē!

Pie Lintiņa katra nodarbība dod man savas prasmes un stimulu.

Otrdienas treniņš vispār bija kolosāls – skolotājam nebija īstais laptops līdzi un līdz ar to arī nebija to dziesmu mīnusu, uz kuriem šobrīd mācos spēlēt.

Sākām, kā parasti – ar rudimentiem uz pada. Beidzot sapratu, kā pareizi tehniski spēlēt tremolo (kā jātur kociņi); radusies izpratne arī paradidlu spēlēšanu time-tabl-ā, kad jāspēj ātri pāriet uz sekstolēm (Single Paradiddle – Double Paradiddle – Triple Paradiddle – Single Paradiddle-Diddle un atpakaļ) 2/4daļās.

Pēc koordinācijas vingrinājumu variēšanas tiku pie jaunas nošu lapas – paradiddlu vingrinājumiem. Interesantākais bija variācijas, piem., tomu vietā spēlēt pa crash-iem vai arī spēlēt hi-hat ar kāju uz “1”, bet basu kopā ar tomiem. Pēc tam skolotājs ieteica paeksperimentēt – spēlēt paātrinot tempu, cik ātri un ilgi var. Sasniedzu savu maksimumu un bijām ar manu veikumu mierā – tiku atzīta par ātri apmācāmu (vai kaut kas tajā stilā!).

(Kārlis gan pasmīnēja, ka es priecājos kā mazs bērns par uzslavu – nevarot jau zināt, cik “zems” pārējo skolnieku līmenis. Jā, taisnība – neesmu spīdeklis, bet … katrs mans sasniegums ir mans … un mani ceļ. Pie tā arī paliksim!)

Kaut gan – līdzsvars ir vajadzīgs; vienmēr, lai ir kāds, kurš tevi ceļ mākoņos, notic,

un kāds, kurš noliek pie zemes – realitātē.

Mani skolotāji ir mans līdzsvars. Visi 4, ka mani skolojuši ir dārgakmeņi katrs savā jomā un spējās.

Tā, kas vēl pie Gundara…

Jā, parādija, kā bundzinieki pārbauda, vai bungu vālītes vienādas (lai noskaidrotu vai būs iespējams iegūt vienādu skaļumu rudimentos) – pasit sev pa pieri un klausās, kā skan. Točno – toni var sadzirdēt – kura vālīte dos augstāku skaņu vai zemāku. Līdz tam tikai zināju, ka bodē jāpārbauda vai koki vienādi – tos ripinot pa līdzenu virsmu un klausoties.

Atgādina – spēlēt viegli un spēcīgi, lieki nesasprindzinot muskuļus; trenēties, turot vālīti tikai 2 pirkstos.

Pie Gundara ir tā – patiešām labs skolotājs, mierina un saka ka LABI, lai arī es tobrīd jaucos un ļaujos mazajiem izmisumiņiem. Tāda laba sajūta, pozitīva atmosfēra, cieņa un pieklājība, bet pāri visam – pacietība.

Protams, sen pāri periods, kad raudātu vai lamātos, ja nesanāk. Saņemos, norūcu uz sevi, nokomentēju, ko daru nepareizi + ieelpa, izelpa, koncentrēti sasprindzināts feiss, acis ciet un  – uz priekšu!

Ārā pavasarīgi un silti. Ilgojos niknās, snieg-biezās ziemas, jo… tā arī nepaspēju iekāpt slidās!

“KaBriKoRds” ziemas miegā. Bez pianista tā štelle nerullē. Nolēmām paņemt pašizaugsmes brīvlaiku. Augam. Gabija un Ārčijs iepriecina ar smieklīgām vēstulēm un jaukiem tēj-vakariem.

Bet skolēni – ar jaukām tāfeļ-vēstulēm!

Es mīlu savu darbu! Es mīlu dzīvi! Un šovakar dodod dzīvē uz Rīgas klubu “9.vilnis”, kur Mazais rockabilly festivāls. Satikšu Kārli, Annu. Klausīšos labu, kvalitatīvu mūziku. Forši!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s